Valmieras teātra jaunajā izrādē “Jāzeps un viņa brāļi” debitēs gaujienietis Niks Judenkovs

Dzejas mēnesī, septembrī, apzinot jaunos talantus, gaujienieši nosauc Nika Judenkova vārdu. Vietējie viņu zina kā pasākumu vadītāju, radošu un atraktīvu jaunieti, kurš raksta dzeju, mācās Valmieras Viestura vidusskolas teātra klasē un cītīgi gatavojas savai debijas lomai Valmieras teātrī.

5. oktobrī Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvos Latvijas dramaturģijas klasikas iestudējums Raiņa traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi”, kur vienā no lomām iejutīsies arī N. Judenkovs.

Jāzeps ir šodienas Hamlets. Viņš savus nokaitētos jautājumus tieši tāpat risina pilnīgā vientulībā. Kā mēs visi. Kad izslēgti visi sociālie tīkli ar īsto un viltus padomdevēju zunoņu, tu paliec viens pret vienu ar savu sirdsapziņu un iekšējo kompasu. Bultiņa raustās. Kur tā nostāsies? Auklēt savas sāpes un audzēt upura aizvainojumu ir tik saldi un kārdinoši. Apslāpēt sava ego īdēšanu, iespējams, ir viens no cilvēka mūža grūtākajiem uzdevumiem. Ko mūsdienu pasaulē, kur Jāzepa bedres ir tik daudz, nozīmē pa īstam piedot? Ko nozīmē ļaunu par labu vērst? Just dāvināto spalviņu azotē, nevis ērkšķus?

Režisore Inese Mičule, kā arī radošā komanda – scenogrāfs Rei­nis Dzudzilo, vizuālā māksliniece Krista Dzudzilo, komponists Rihards Zaļupe, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš un horeogrāfe Linda Mīļā – ar līdzšinējiem iestudējumiem ir pierādījuši savu cilvēcisko briedumu, lai teātrī runātu par sarežģītiem ētiskiem un filozofiskiem jautājumiem lakoniskā traģēdijas formā.

Niks mācās 12. klasē un ārpus skolas ir atradis darbu Valmieras teātrī, kur strādā par administratoru, kā arī pieņēmis izaicinājumu arī pats kļūt par aktieri. Jauniestudējumā viņš spēlēs Benjamiņu.

“Mana loma ir Benjamiņš. Viņam ir 21 gads, un viņš ir jau nobridusi personība, ar savu skatījumu uz dzīvi. Pēc Raiņa radītā stāsta Benjamiņš ir ļoti radniecīga dvēsele varonim Jāzepam. Kā nekā viņi ir nākuši no vienas mātes. Ar pārējiem brāļiem Jāzepam nav tādas īpašas saiknes, bet ar Benjamiņu tāda ir. Jā, tā ir mana debija uz lielās skatuves, plecu pie pleca ar pieredzējušiem un talantīgiem aktieriem. Atzīšos, ka iejusties bija diezgan grūti. Bija grūti to pieņemt mentāli. Paskaidrošu. Man sēž blakus Tālivaldis Lasmanis, Mārtiņš Meiers, Ģirts Rāviņš, Mārtiņš Liepa, Rihards Jakovels un citi aktieri, kuri paspiež roku un sarunājas ar mani jau kā ar kolēģi, to vienkārši nevar izteikt vārdos. Tā ir ļoti liela pieredze, jo viņi visi ir bijuši, ja tā var teikt, gluži kā elki jau no pašas bērnības. Būt teātrī – tas ir bijis mans sapnis no 4. klases. Tolaik mācījos Rīgā. Sapņoju būt teātrī, redzēt, kā tas top, kāda ir dzīve aiz lielajiem skatuves aizkariem. Lai vai kā, bet visi aktieri centās mani ievilkt radošajā burbulī. Un esmu pateicīgs viņiem par centību un pozitīvo attieksmi, kas noteikti palīdz jaunajiem iejusties gan savā tēlā, gan kolektīvā,” turpina N. Judenkovs, kuram teātris sniedz motivāciju, ļauj atbrīvoties no ikdienišķām problēmām, no kaut kādiem dzīves saspīlējumiem gan skolā, gan privātajā dzīvē.

“Zemapziņā tas visu laiku kaut kā ar mani dzīvoja. Kā es nolēmu startēt teātrī un tiku pie lomas Valmieras teātrī? Kādā dienā teātra horeogrāfe Linda Mīļā, kura mums skolā pasniedz nodarbības, piedāvāja, vai es nevēlētos piedalīties teātrī piesaistītā aktiera lomā. Tieši tajā brīdī, šobrīd nevaru pateikt kāpēc, devu atbildi, ka nepiekrītu šim izaicinājumam, jo man bija bail no nezināmā. Īsi pēc tā sapratu, ka biju diezgan netaktiski rīkojies, ka vajadzēja uzreiz piekrist. Pagāja laiks. Līdz vienā drūmā, lietainā pirmdienas rītā viņa nāca man pretī pa ielu. Sasveicinājāmies un sarunas gaitā viņa vēlreiz pārjautāja, vai es nevēlos piedalīties Valmieras teātra izrādē. Un tajā brīdī atbildēju – jā, es vēlos piedalīties,” pastāsta Niks un atklāj, ka jau pamatskolas laikā viņam bijuši piedāvājumi vadīt dažādus pasākumus, dzejas konkursus un koncertus. “Tas viss, laikam ejot, man ir nācis līdzi. Gan būšana publikas priekšā, gan kādas lomas izspēlēšana, jo pasākumu vadītājiem arī sava noteiktā loma ir jāizspēlē. Manā izpratnē teātris ir telpa, kurā vari justies brīvs. Vari atklāt, kāds esi, kāds vari būt. Teātris ir brīvība, un teātris ir telpa, kurā vari sajust sevi,” par aizraušanos ar teātri stāsta gaujienietis un neslēpj, ka arī viņš katru reizi, kad jādodas uz skatuves, ņem sevi rokās un cīnās ar tā saucamo lampu drudzi.

“Tas ir katru reizi, kad kāp uz skatuves vai klases priekšā kaut ko prezentē. Pirmkārt, tā ir liela atbildības sajūta. Otrkārt, tajā mirklī esi atbildīgs par to, ko skatītāji dzird, redz un sajūt. Kā es ar to cīnos? Pirms došanās publikas priekšā pāris reižu sev papļaukāju pa seju, dažas reizes kārtīgi iepūšu un izpūšu plaušās gaisu un dodos pie skatītājiem. Katram savs. Citi veic atspiedienus vai kādus citus sporta vingrinājumus, kas mazina uztraukumu tajā brīdī. Būšana skatītājiem uz delnas – tā vienmēr ir interesanta sajūta, sava veida adrenalīns,” viņš paskaidro.

Taujāts, kurā brīdī dzīvē sācis aizrautie ar dzejas rakstīšanu, N. Judenkovs skaidro: “Dzeja man visu mūžu ir bijusi ļoti tuva. Atceros, ka bērnībā man vecāki lasīja priekšā gan dzeju, gan pasakas. Bet dzeja sirdī vairāk iekrita pusaudža gados, kas nav tas vienkāršākais laiks, kad jauniešiem ir jātiek pāri dažādām grūtībām. Tajā brīdī dzeja man bija sava veida glābiņš. Ja kādā emocionālākā pārdomu brīdī nebija blakus kāds draugs vai ģimenes locekļi, tad dzeja vienmēr man bija blakus. Uz papīra vienmēr varēju izrakstīt emocijas. Tā ir arī tagad, nekas daudz nav mainījies. Turklāt ne tikai rakstu, bet arī lasu dzeju. Kad man ir smagi, atveru dzejas grāmatu, kad man ir priecīgs prāts, arī tad palasu dzeju un šis prieks, var teikt, dubultojas,” par savu vaļasprieku stāsta N. Judenkovs.

Šis mācību gads viņam solās būt visai spraigs un saspringts. Bet pēc vidusskolas beigšanas, viņš vēlas iestāties Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursā. “Tā kā ne katru gadu Latvijas Kultūras akadēmijā tiek izveidots jauns kurss aktieriem, man sanāks brīvs viens gads līdz uzņemšanai. Jau šobrīd iezogas nemanāmas bažas par šo, jo uz minēto aktieru kursu parasti ir ļoti liela konkurence. Un pa šo brīvo laiku, kuru neveltīšu mācībām, pagaidām man ir doma iestāties militārajā dienestā un pilnveidot sevi kā fiziskā, tā mentālā līmenī. Katram sevis apzinošam cilvēkam gribas iegūt kaut kādu stabilitāti, noturību kā psiholoģiskā, tā fizioloģiskā līmenī,” iecerēs dalās jaunietis, kurš ar idejām un nospraustiem mērķiem raugās tuvākā un tālākā nākotnē.

Niks Judenkovs

Visapkārt ir tik daudz skaistu dzīvju

Tās brauc mašīnās un staigā pa parku

Es nevēlos, lai visu dzīves vienas

Lai acis spīd un mani vaigi sarktu.

Es klusēju, nesakot nevienam

Ka vēlos mirkļus, par kuriem visi stāsta.

Apstādini mani! Teicu mieram

Lai dzīve mani maigi, maigi glāsta.

Skriet atpakaļ vai pamest visu iekšā

Skarot zemi un samīņājot dzīves

Piestājot es kāju lieku priekšā

Un iešu tālāk, spēlēt citu dzīves.