Prieku sagādā darīt un izkāpt no komforta zonas

Kas zina, varbūt pēc gadiem profesionālās darba gaitas mūs savedīs kopā ar Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas 12. klases skolnieci Kristīni Kurmejevu, jo viņa pēc vidusskolas absolvēšanas plāno studēt Rīgas Stradiņa universitātē un ielauzties interesantajā, bet sarežģītajā žurnālista profesijā.

Pirms intervijas satiekot viņas skolotājus, visi kā viens apbrīno Kristīnes neizsīkstošo enerģiskumu, līdera dotības, izcilas un labas sekmes mācībās, jaudīgumu, patstāvīgumu, prasmi plānot savu laiku. Uzteic arī jaunietes spēju, rīkojot kultūras un sporta pasākumus, atrast jaunas idejas un jaunus formātus. Pedagogi uzteic Kristīnes vēlmi izkāpt no komforta zonas un iet nevis ierasto, to vieglāko ceļu, bet gan meklēt pašai savu – individuālo un neatkārtojamo.

Noklausoties teikto, Kristīne atzīst, ka pašlaik daudz laika ir jāvelta ne tikai sabiedriskajām aktivitātēm, bet arī mācībām.

“Lielāko daļu laika skolas dzīvē man aizņem darbošanās skolēnu pašpārvaldē. Skolā kopā ar draudzeni un klasesbiedreni Kristu Žēbinu organizējam sporta turnīrus. Nesen uzrīkojām sarunu ar ģimnāzijas absolventiem. Abas ar Kristu pasākumus organizējam kopā un tos arī vadām kopā. Abas aktīvi piedalāmies skolas basketbola komandas turnīru atspoguļošanā, dodamies līdzi arī izbraukuma spēlēs. Krista fotografē, es rūpējos par aktivitātēm sociālajos tīklos. Izejot pastaigās, abām rodas dažādas idejas, kā skolas dzīvi padarīt vēl interesantāku. Abas esam sapņojušas, ka vecāko klašu skolēniem vajadzētu noorganizēt īpašu svētku balli, kurā ierašanās būtu balles kleitās un uzvalkos. Spēlētu dzīvā mūzika, bet apmeklētāji sēdētu pie galdiņiem. Man šķiet, ka mums skolas dzīvē šāda pasākuma pietrūkst. Ar diskotēkām vien nepietiek,” uzskata Kristīne. Viņa atzīst, ka ir nācies piedzīvot skolasbiedru kūtrumu un neatsaucību, bet, sākot darīt, visi kopā sasniedz labu rezultātu, jo galu galā pasākums visiem ir paticis.

Kad jautāju, kā Kristīne prezentētu savu skolu, jo nereti dzirdams, ka Valkas ģimnāzijā trūkst šis un tas, ka tā ir provinciāla un jauniešiem nav īsti ko darīt un kā izklaidēties, viņa atbild, ka Valkas ģimnāzija ir konkurētspējīga izglītības iestāde.

“Pēc 9. klases beigšanas man nebija plāna aiziet no Valkas. Te uz vietas ir visas iespējas – jaunieši var sportot, dejot tautas deju kolektīvā vai dziedāt jauktajā korī. Protams, ir lietas, kas reizēm varbūt pietrūkst, piemēram, jauniešu auditorijai piemēroti pasākumi – koncerti. Taču, dzīvojot mazpilsētā Valkā, mums ir iespēja vairāk novērtēt, kas pieejams citviet Latvijā vai pasaulē. Mēs ar draugiem aizbraucam uz lielāku koncertu, un mums jau šis ir liels notikums, nevis tā ir pierasta lieta un ikdiena. Mēs protam visu to novērtēt vairāk. Mums skolā arī notiek dažādi pasākumi, kurus organizē skolēnu pašpārvalde. Tā skolā tiešām ir aktīva, jo ir jaunieši, kuri grib darboties. Saņemam labas atsauksmes ne tikai par kultūras pasākumiem, bet arī sporta aktivitātēm. Pirmajā semestrī skolā starp klašu komandām notiek turnīrs tautas bumbā. Arī otrajā semestrī organizēsim kādu sporta turnīru.”

Pirms dažiem gadiem arī pati Kristīne aktīvi trenējās vieglatlētikā un ieguva izcilus rezultātus skriešanā vidējās distancēs. Kristīne sekmīgi ir pabeigusi Valkas novada bērnu – jaunatnes sporta skolu.

“Lai nezustu sportiskā forma, cenšos pati trenēties. Man tiešām interesē jautājumi par cilvēka fizisko sagatavotību, bet vairs netrenējos tik regulāri, kā to darīju agrāk,” atzīst Kristīne.

Domājot par nākotni, Kristīne skaidri zina, ka dosies studēt uz Rīgu un paliks dzīvot Latvijā. Viņa atzīst, ka ir nolēmusi iestāties Rīgas Stradiņa universitātē.

“Protams, ja iegūšu budžeta vietu, būs labi. Ja neizdosies, būs jāizlemj par labu studiju kredītam. Ir vairākas lietas, kas mani interesē. Viena no tām ir žurnālistika, multimediju komunikācija. Iespējams, ka iesniegšu dokumentus, lai studētu fizioterapiju. Tas mani interesē, bet neesmu pārliecināta, ka medicīna būs mana īstā vieta. Mācos medicīnas novirziena klasē, tāpēc jau pašlaik padziļināti apgūstu ķīmiju un bioloģiju. Bioloģijā arī kārtošu eksāmenu,” atklāj ģimnāziste.

Uz jautājumu, kas Kristīnei savos 18 gados sagādā prieku, viņa, ilgi nedomājot, atbild: “Darīt lietas, jo man nepatīk būt malā, sēdēt un neko nedarīt. Darīšana sagādā prieku. Mani atbalsta arī vecāki. Reizēm gan pajautā, vai man visa kā nav par daudz, vai neesmu pārslogota. Esmu par to prātojusi, bet nē, jo paspēju visu izdarīt.”

Februārī 12. klasei notiek žetonu vakars. Kristīne atklāj, ka ir jau bijuši vairāki mēģinājumi un notiek cītīga gatavošanās.

“Scenāriju esam sagatavojuši. Žetonvakarā visiem parādīsim, kādi esam bijuši visus šos skolas gadus, kādi piedzīvojumi ir izdzīvoti. Man ir ļoti vienota klase, kurā esam divdesmit pieci skolēni. Esam pozitīvi. Visas ekskursijas un klases pasākumi noritējuši jautri. Klase man ir jau kā otrā ģimene,” atklāj Kristīne. Viņa atzīst, ka, aizbraucot studēt uz Rīgu no Valkas, pietrūkšot klases un skolasbiedru, jo ir pierasts katru dienu būt kopā. Kristīni nebaida pieaugušo dzīve, jo viņa sapņo, ka varēs studēt un paralēli arī strādāt, lai noīrētu nelielu dzīvoklīti Rīgā un vecākiem palīdzētu segt visus izdevumus.