Lai nebūtu jāizkauj ganāmpulki, Smiltenes un Valkas novadu lauksaimnieki gaida palīdzību no valsts

Šis pavasaris un vasara ar salu, tad sausumu un nu ar nesenajām lietavām teju visām lauksaimniecības nozarēm Latvijā ir smags pārbaudījums.

Smiltenes pusē sausums šovasar ieilga pat trīs mēnešus un skāra visus lauksaimniekus – gan lopu   gan graudu audzētājus, daudzām saimniecībām rezultātā trūkst barības lopiem, un vēl nav zināms, vai tās šo barību paspēs simtprocentīgi sagatavot, sarunā ar “Ziemeļlatviju” atzīst biedrības “Lauksaimnieku apvienība” valdes priekšsēdētāja Sandra Stricka, kura pati to izjutusi, saimniekojot savā Blomes pagasta zemnieku saimniecībā “Dimanti” (piena lopkopība).

“Ja izrēķina līdz šim ievāktās lopbarības pašizmaksu, tad tā ir ļoti augsta. Pirmā pļāvuma faktiski nebija vispār, lauksaimnieki trenkāja traktorus pa lauku un dedzināja degvielu. Lai segtu šos izdevumus, pienam būtu jāmaksā  vairāk nekā tagad. Piensaimniecībā šogad vispār nav nekādas peļņas, un arī graudu audzētāji runā – labi, ja izies pa nullēm klimatisko apstākļu dēļ,” stāsta Sandra Stricka.

Ko darīt un kā palīdzēt lauksaimniekiem? Atbilžu meklēšana uz šiem jautājumiem bija viens no iemesliem, kāpēc aizvadītajā nedēļā “Lauksaimnieku apvienība” uz Smilteni satikties ar lauksaimniekiem uzaicināja Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētāju Gunti Gūtmani un viņa vietnieku Jāni Irbi.

Tikpat svarīgs iemesls bija lauksaimnieku vēlme uzzināt, kā varētu tikt sadalīti aptuveni 6,79 miljoni eiro, ko Eiropas Komisija atvēlējusi Latvijai kā atbalstu lauksaimniecības nozarēm, kuras negatīvi ietekmējuši nelabvēlīgie klimatiskie apstākļi, nozīmīgais iepirkuma cenu kritums, it sevišķi piena sektorā, un kopējā tirgus situācija. 

Atbalsts piešķirts arī citām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Eiropas Komisija (EK) uzsvērusi, ka naudas piešķiršanas nosacījumi dalībvalstīm jānosaka pašām, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem un ņemot vērā visvairāk skartajiem lauksaimniekiem radušos ekonomiskos zaudējumus. EK regulējums paredz arī iespēju dalībvalstīm no nacionālā budžeta papildināt atbalstu līdz pat 200 procentiem.

Tagad ir jautājums, kā to naudu dalīs, uzsver Sandra Stricka. “Viens no mūsu priekšlikumiem, ko izteicām sarunā ar LOSP vadību, bija naudu dalīt pēc meteoroloģiskajiem rādītājiem. Piemēram, Priekuļos bija vislielākais sausums Latvijā. Arī Smiltenes pusē viss bija brūns, tas bija ārprāts, kad te trīs mēnešus nelija. Bet saprotu, ka cīņa par naudu starp lauksaimnieku nozarēm būs ļoti liela. Un, ja Latvijas valsts klāt neko neiedod, tad tie 6,79 miljoni lietas būtību nerisinās. No LOSP mēs gaidām ļoti aktīvu un ašu rīcību, naudas dalīšanas laikā aizstāvot jebkuru lauksaimnieku un, pieņemot saprātīgus lēmumus, lai šie miljoni netiktu izšķērdēti un lai nonāktu tur, kur tiem jānonāk,” uzskata Sandra Stricka.

 Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome ir biedrība, kas apvieno 52 valsts mēroga ražotājus un pārstrādātājus nevalstiskās organizācijas un aptver visu Latvijas teritoriju un visus ražošanas sektorus.

Tā  ir lielākā un visplašāk lauksaimniecības nozaru aptverošā nevalstiskā organizācija Latvijā, kas formulē vienotu lauksaimnieku viedokli ražotāju interešu aizstāvībai un tālākām sarunām ar valsts pārvaldes institūcijām, kā arī citiem sadarbības partneriem.

Pēc LOSP valdes priekšsēdētāja Gunta Gūtmaņa vizītes Smiltenē “Ziemeļlatvija” sazinājās ar viņu un izvaicāja par uzzināto un arī par LOSP redzējumu uz pašreizējo situāciju lauksaimniecībā.

–  Kāds ir jūsu Smiltenes vizītes rezumējums pēc lauksaimnieku teiktā uzklausīšanas? Kā LOSP var viņiem palīdzēt?

– Izrunājāmies gari un plaši. Visi zinām tās problēmas, visiem visā Latvijā tās ir gandrīz vienādas, – vieniem sausums lielāks, vieniem mazāks, vieniem vairāk lietus nolijis, vieniem kāda cita kaite. Galvenais, kas būtu jādara, – mums ir jāmēģina vispārējo lauksaimniecības politiku virzīt tādu, lai var izdzīvot gan liels, gan mazs, gan bioloģiskais, gan konvencionālais ražotājs, lai var gan cūkas, gan aitas audzēt, gan graudus, gan pienu ražot. Valsts politikai ilgtermiņā vajadzētu būt tādai, lai neveidotos situācija, kad visi uztraucas, kas būs nākamais ministrs (zemkopības – redakcijas piezīme), jo viņš atnāks un kaut kas mainīsies. Vajadzētu būt tā, ka pēctecība ir tik spēcīga, ka nevar neko sabojāt. Tas ir tas, ko visi lauksaimnieki saka, un tas būtu svarīgākais šobrīd.

– Vai tas tomēr neizklausās pēc neiespējamās misijas, redzot, kas jau ilgāku laiku notiek valdībā?

– Mēs jau pirms iepriekšējām vēlēšanām ar visām partijām parakstījām vienošanos un tajā ielikām punktu, ka gribam, lai Saeimā šo četru gadu laikā šī Saeima pieņem ilgtermiņa stratēģiju lauksaimniecībā. Tas būtu pamats. Viņi parakstīja, tie, kuri vairāk iedziļinājās, sāka uzdot jautājumus, bet, jā, ir, kā jūs teicāt – neiespējamā misija. Taču tas ir tas, ko mēs gribam. Tas ir mērķis, lai nav tā, ka raustāmies no viena grāvja uz otru – tad uz graudiem, tad uz pienu, tad uz cūkām, tad uz vistām. Tā nevar. Tas nav pareizi.

– Kā LOSP skatījumā starp lauksaimniecības nozarēm būtu jāsadala Eiropas Komisijas Latvijai atvēlētie nepilni 6,79 miljoni eiro?

–  Svarīgākais, ko esam izrunājuši ar ministru, – mēs šobrīd nerunājam par to, kam mēs to naudu sadalām, vai tur ir augļu dārzs vai piens, vai graudi, vai kas. Mēs prasām izmantot iespēju, ko Briselē savā lēmumā ir pieņēmuši, – ka valstis var palielināt savu finansējumu līdz 200 procentiem. Tas šobrīd ir būtiski. Augļu koki šogad ir zaudējuši astoņus miljonus, kas jau ir vairāk par to summu (6,79 miljoniem), nerunājot par to, ka piena cena no februāra katru mēnesi iet aptuveni pieci miljoni mīnusā, rēķinot no tā, kāda ir starpība no cenas (iepirkuma – redakcijas piezīme) līdz pašizmaksai. Tur pat peļņa nav ierēķināta, bet tikai tas, lai izlīdzinātu pašizmaksu. Summas ir briesmīgas, tāpēc lauksaimnieki saka, – “mēs esam uz bankrota robežas”. Cilvēki izcērt mežu, lai varētu izvilkt saimniecību, izdzīvot.

– Bet vai tikai tas valsts līdzfinansējums atkal neizskatās pēc neiespējamās misijas? Pat veselības aprūpei valdība nevar atrast tik daudz finansējuma, lai pacientiem līdz gada beigām nodrošinātu valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus un cilvēkiem nebūtu jāizmanto privātās medicīnas sektors. Un ko tad, ja valdība neatrod naudu lauksaimniekiem savam finansējumam līdz šiem 200 procentiem?

– Es negribu to prognozēt.

– Ikviens jau pats to var secināt. Par attīstību runāt vairs nevarēs, jo runa būs par izdzīvošanu?

– Jā, situācija nav laba. Ir smagi. Piensaimniekiem vienīgā cerība ir uz Igaunijas rūpnīcu, ko atvērs drīz, varbūt jau septembrī (modernu piena pārstrādes rūpnīcu būvē kooperatīvs, tā būšot modernākā ne tikai Baltijas valstīs, bet visā Austrumeiropā – redakcijas piezīme). Ja tur pārstrādes jauda būs ap tūkstoš tonnu piena dienā, tas varētu būt atrisinājums. Jo mēs redzam, ka kopš šī gada februāra attiecībā uz piena cenu mūsu valstī nekas nemainās. Igaunijas rūpnīca būs tik liela, ka pārstrādās  krietni lielāku Baltijā saražotā piena apjomu. Pēc piena būs lielāks pieprasījums, līdz ar to kāps cenas. Tā ir ķēdes reakcija. Mēs esam Eiropas Piena padomē, kur sanāk kopā lauksaimnieki no visām Eiropas valstīm. Kad pirms pāris mēnešiem pie viņiem bijām, viņi bija šokā un nevarēja saprast, kā mēs vispār izdzīvojam. Mums ir zemākā piena cena, augstākā inflācija, dārgākā elektrība uz šo brīdi. Lauksaimnieki – tas ir dzīvesveids.

– Un ne tikai. Vietējā lauksaimniecība ir visas attiecīgās valsts pamats. Jo vai tad ēdīsim tikai importēto pārtiku? Un kas notiks, ja to vairs neievedīs?

– Tas ir tas, ko es  saku kopš “Covid-19” laika, – lauksaimniecība ir nacionālās drošības jautājums. Vai mēs sevi spējam pabarot tajā brīdī, kad aizver ciet robežas, kā tas bija pandēmijas laikā? Pirms tam par to neviens nerunāja. Nedomāja tādā veidā. Graudus lētāk var iepirkt tur, pienu var lētāk saražot tur, gaļu var atvest no nezin kurienes. Bet tajā brīdī, kad aizvēra robežas, tad pirmais jautājums krīzes grupas sanāksmē bija, – vai mēs sevi varam pabarot. Lauksaimniecība šobrīd mums ir tāda, ka mēs sevi pabarot varam. Taču lēmumi ir jāpieņem tādi, lai tas būtu ilgtermiņā.

– Un vēl kontekstā ar šī gada  klimatiskajiem apstākļiem.

– Jā, šis ir izaicinājumiem pilns gads. Par lopbarību vēl ir jautājums, kāds būs rudens. Vidzemē man teica, ka šobrīd barību lauksaimnieki savākuši apmēram 40 līdz 50 procentus no tā, kas ir nepieciešams. Siena ruļļiem šī gada laikā cenas ir kāpušas piecas reizes.

– Un tās jāieliek piena vai gaļas pašizmaksā. Ar kādiem ierosinājumiem LOPS vērsīsies valdībā?

– Mēs ikdienā tiekamies ar ministru un runājam, bet pie kā tagad vērsties? Kas ir valdība? Bet lauksaimniecībā vienmēr ir bijuši ministri, kuriem Zemkopības ministrijā ir viegli, jo mums ir daudz organizāciju, kas spēj to savu  nozari pārredzami izstāstīt. Un galvenais, lai ir ministrs, kurš klausās un dzird, ko viņam saka. 

VIEDOKĻI

Mārtiņš Simsons, Valkas novada Vijciema pagasta zemnieku saimniecība “Jaunpuņģi” (piena lopkopība):

– Šobrīd ir izveidojusies situācija, kad trūkst līdzekļu, lai nosegtu reālos izdevumus. Pietrūkst lopbarības. Tā, kas ir sagatavota, ir zemas kvalitātes saistībā ar laika apstākļiem. Piensaimniekiem ir vajadzīgs finansiālais atbalsts, lai varētu nopirkt klāt kaut vai tos pašus salmus vai spēkbarību. Jau kopš februāra zemniekiem piena cena ir samazinājusies par 40 procentiem, gandrīz ne cents nav kāpis atpakaļ. Vidēji piena iepirkuma cena šobrīd ir ap 33 līdz 34 centi litrā. Ir arī saimniecības, kam maksā 30 centus, ir, kam maksā vairāk, bet paskatieties, kādas cenas piena produktiem ir veikalos! Kā tas vispār ir iespējams? Tajā pašā laikā zemnieks nenopelna praktiski neko. Mēs nevaram ietekmēt piena iepirkuma cenu, taču strādājam arī šādos apstākļos. Savā saimniecībā pievēršu lielu uzmanību, lai sagatavotu labāku zāli, tad būtu lētāks piens. Vienmēr domāju, cik man kas maksās un vai es to varu atļauties nopirkt. Neesmu pircis jaunus traktorus, esmu pircis lietotus.  Daudzi piensaimnieki pagājušajā gadā, kad bija lielas piena iepirkuma cenas, investēja savās saimniecībās – salika robotus, sabūvēja fermas. Tie ir lieli kredīti. Nevaru iedomāties, kā viņi tagad tiek galā. Droši vien naktīs nevar gulēt. Jau man piena ražošana iet jau mīnusos. Jādomā, no kā atteikties, lai pabarotu govis. Ganāmpulkā man viņu ir nedaudz vairāk kā simts. Ziemas sezonā būs grūti. Tagad vēl baroju pagājušā gada barību un ceru, ka tad, kad nopļaušu pēdējo pļāvumu, līdz nākamā gada maijam varēšu iztikt, kad nāks jaunā zāle. Bet tā ir tikai cerība. Nezinu, cik savākšu pēdējā pļāvumā. Ja būs vajadzīgs, tad pabrāķēšu ganāmpulku, kādas govis aizvedīšu prom.

Mārtiņš Vāgners, Smiltenes novada Bilskas pagasta  gaļas liellopu saimniecība “Rustupe”:

– Kritiskākā situācija ir ar lopbarību ziemai, jo sausums ir ļoti ietekmējis tās sagatavošanu. Tāpēc ir nepieciešams finansiāls atbalsts, kas dotu iespēju iegādāties lopbarību vai sagādāt spēkbarību. Tas palīdzētu, jo ministrija vai Eiropas Savienība mums ruļļus neatvedīs. Mēs jau šobrīd daļēji barojam ziemas barību. Neesam nopļāvuši nevienu rulli siena. Siena mums šobrīd vispār nav. Esam centušies visu, kas ir, nopļaut skābsienā, lai būtu lielāka masa un varētu izturēt līdz pavasarim.  Ziemā var būt situācija, kad lopbarības vairāk nav, un tad saimniekiem ir jāizšķiras, vai   ganāmpulku daļēji izkaut. Mēs ceram, ka uz to brīdi tomēr situācija nostabilizēsies un būs saimniecības, kas laidīs tirgū savas brīvās barības un varēs kooperēties. Tad vēl šobrīd saistībā ar to, ka tirgū ir ļoti liels blīvums ar kaujamajiem liellopiem, jo saimnieki samazina savus ganāmpulkus,  brāķē vai likvidē, kautuvēm šobrīd ir pieplūdums, un tās nav ieinteresētas noturēt cenu. Ja tev ir pārprodukcija, tu laid to lejā, un līdz ar to tas ietekmē zemniekus, kuri grib realizēt nobarotus liellopus gaļai. Tiesa, gaļas liellopu nozarē divi vai trīs mēneši uz priekšu vai atpakaļ attiecībā uz realizāciju nav tik traki. Piemēram, piens piemēram ir jārealizē tūliņ.

#SIF_MAF2023

Projektu līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds” no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Ziemeļlatvija”.