Piesārņotājs maksā jebkas mainīsies pēc tekstila ražotāju atbildības sistēmas ieviešanas

Ražotāju paplašinātā atbildība jeb ražotāju atbildības sistēma kopš pagājušā gadsimta 80. gadu beigām ir kļuvusi par plaši pieņemtu vides politikas principu arvien vairāk valstīs. Latvijā darbojas vairākas ražotāju atbildības sistēmas, piemēram, iepakojumam, vienreizlietojamiem traukiem, elektrotehnikai, riepām, akumulatoriem, baterijām, tabakas izstrādājumiem, un šā gada 1. jūlijā tā stāsies spēkā arī tekstila izstrādājumiem.

Kopumā ražotāju atbildības sistēma ir svarīgs instruments, lai veicinātu gan patērētāju aizsardzību, gan dabai draudzīgāku un pārstrādājamu produktu ražošanu. Turklāt šis ir veids, kā dažādi uzņēmumi var uzņemties atbildību par pašu ražoto produktu ietekmi uz vidi.

Kas ir ražotāju atbildības sistēma?

Ražotāju atbildības sistēmas mērķis ir panākt, lai uzņēmēji būtu atbildīgi par produktu ietekmi uz vidi visā to ķēdē, sākot ar dizainu un beidzot ar posmu pēc produkta patēriņa. Tāpat šī sistēma samazina slogu pašvaldībām un nodokļu maksātājiem par nolietoto produktu apsaimniekošanu, samazina poligonos noglabāto atkritumu daudzumu un palielina pārstrādes tempus.

Vienkārši runājot, komersanti maksā par to, ka pie patērētajiem nonāk produkti, piemēram, plastmasas iepakojums, kas piesārņo vidi. Attiecīgi ražotājam ir finanšu atbildība atbalstīt dalītās atkritumu šķirošanas infrastruktūras izveidi, pēc tam – šo atkritumu savākšanu un pārstādi. Īsumā – piesārņotājs maksā par to, kas notiek ar viņa paša saražotajiem atkritumiem.

Šo finansiālo atbildību par piesārņojumu (saražotu vai ievestu) komersants Latvijā var uzņemties, maksājot dabas resursu nodokli vai noslēdzot līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumu, piemēram, “Zaļā josta”, kas parūpēsies par konkrētā materiāla atbilstošu apsaimniekošanu. Šādos gadījumos komersants tiek atbrīvots no dabas resursu nodokļa maksas, taču vienlaikus tiek sasniegti arī vides mērķi.

Arī patērētājam ir būtiska loma šajā sistēmā, jo tiek nodrošināta kvalitatīva atkritumu šķirošana. Pašlaik iedzīvotāji maksā par sadzīves atkritumu un bioloģiski noārdāmo atkritumu izvešanu. Ja atkritumi ir sašķiroti pareizi, stikls un vieglais iepakojums tiek izvests bez maksas, bet tekstilu var bez maksas izmest tam paredzētajos publiskajos konteineros.

Kā strādā ražotāju atbildības sistēma?

Dažādām ražotāju atbildības sistēmām darbības nianses var atšķirties, bet princips ir līdzīgs. Varam apskatīt piemēru tam, kā strādā ražotāju atbildības sistēma, caur komersanta SIA “BALTICFLOC” praksi, kas ražo siltumizolācijas materiālus, iepako tos maisos un pārdod Latvijā.

Ražotāju atbildības sistēma, pirmkārt, motivē šo uzņēmumu izstrādāt iepakojumu, kas satur mazāk plastmasas, ko ir vieglāk pārstrādāt vai kas jau ir izgatavots no pārstrādāta materiāla. Otrkārt, “BALTICFLOC” ir jāuzskaita katras saražotās vienības iepakojums, kas pārdots Latvijā. Tā par katru tirgū laisto iepakojuma kilogramu “BALTICFLOC” būtu jāmaksā dabas resursu nodoklis. Taču likums paredz alternatīvu.

“BALTICFLOC” ir noslēdzis līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumu “Zaļā josta”, kas nodrošina to, ka maiss, kurā bija iepakoti siltumizolācijas materiāli, tiek pārstrādāts, nevis nonāk noglabāšanai poligonā. “BALTICFLOC” katru ceturksni informē “Zaļo jostu” par tirgū laisto iepakojuma daudzumu un maksā noteiktu pakalpojuma maksu, kuru “Zaļā josta” iegulda dalīti šķiroto atkritumu infrastruktūras izveidē, proti, lai patērētājiem būtu pieejami atkritumu konteineri izlietotajam iepakojumam. Tāpat “Zaļā josta” sadarbībā ar kādu no atkritumu apsaimniekotājiem nodrošina, ka šie dalīti šķirotie atkritumi tiek savākti un pārstrādāti. Vienlaikus ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumi ir atbildīgi arī par sabiedrības izglītošanu.

Latvijā ražotāju atbildības sistēmas īstenošanu kontrolē Valsts vides dienests. Attiecīgi “Zaļā josta” sniedz atskaites Valsts vides dienestam par to iepakojuma daudzumu, ko tirgū laidis “BALTICFLOC” un kas ir savākts un nodots pārstrādei. Savukārt “BALTICFLOC” ir atbrīvots no dabas resursu nodokļa maksāšanas, jo tas līdzfinansē šķirošanu un pārstrādi caur ražotāju atbildības sistēmu.

Ražotāju atbildības sistēma tekstila izstrādājumiem

Atbilstoši Eiropas Komisijas datiem ik gadu Eiropas Savienībā tiek izmests ap 12,6 miljoniem tonnu tekstila. Šai nozarei ir ceturtā augtākā ietekme uz vides un klimata pārmaiņām, ko pārspēj tikai pārtikas ražošana, būvniecība un transports. Turklāt pēdējo gados “ātrā mode” turpina izvērsties plašumā, kas veicina saražoto tekstila izstrādājumu daudzuma pieaugumu un vienlaikus arī to lietošanas mūža saīsināšanu. Tā visa rezultātā arvien vairāk tekstila nonāk poligonos.

Piemēram, pērn atkritumu apsaimniekotājs “CleanR” no aptuveni 200 tekstila konteineru savāca vairāk nekā 550 tonnu tekstila, taču tā ir ļoti maza daļa no tā, kas nonāk Latvijas tirgū. Arī Eiropas Savienības dati liecina, ka tekstila šķirošana kopienas valstīs notiek lēni, proti, pašreiz tiek savākti aptuveni 22% tekstila.

Ņemot vērā tekstila problemātiku, arvien vairāk Eiropas Savienības valstu ievieš tekstila ražotāju atbildības sistēmu. Latvijā tā stāsies spēkā šā gada 1. jūlijā. Šī sistēma paredz, ka ražotājiem, tirgotājiem un importētājiem būs jāmaksā dabas resursu nodoklis – 0,50 eiro par vienu tirgū laistā tekstila izstrādājuma kilogramu. Lai uzņēmums būtu atbrīvots no šīs maksas, tam jāiesaistās tekstila atkritumu apsaimniekošanas sistēmā, piemēram, slēdzot līgumu ar ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumu “Zaļā josta”, kas veido, uztur un nodrošina tekstila savākšanas sistēmu, tai skaitā infrastruktūru, kā arī veic vides izglītības aktivitātes.

Tekstila ražotāji, importētāji vai tirgotāji, iesaistoties tekstila ražošanas atbildības sistēmā, varēs gan ietaupīt finanšu līdzekļus, gan līdzfinansēt tekstila apsaimniekošanas un vides izglītības pasākumus, vienlaikus palīdzot mazināt kopējo poligonos noglabāto atkritumu apjomu.

_{Kas mainīsies pēc 1. jūlija?}

Latvijā līdz 2023. gada 1. janvārim bija jāizveido dalītas savākšanas sistēma tekstila materiāliem. Realitātē tas nozīmē, ka ir izvietoti konteineri tekstila šķirošanai un atkritumu apsaimniekotāji īstenoja sabiedrības izglītošanas aktivitātes. Tomēr lielākā daļa tekstila arvien nonāk poligonā. Vēl ir diezgan liels darbs priekšā, gan paplašinot konteineru tīklu, gan mainot sabiedrības ieradumus.

Svarīgs nosacījums tekstila maksimālai atgriešanai apritē ir infrastruktūrai. Paredzams, ka līdz ar tekstila ražotāju atbildības sistēmas ieviešanu arī infrastruktūra būs daudz pieejamāka, kas nozīmē, ka šķirot un atbilstoši izmest apģērbu, apavus, dvieļus, palagus u.tml. būs vēl ērtāk.

Tekstila konteinera uzstādīšana un tā satura izvešana tiek nodrošināta bez maksas. Lai tie kļūtu vēl pieejamāki, iedzīvotāji tiek aicināti vērsties pie sava atkritumu apsaimniekotāja ar lūgumu tos uzstādīt.

Piemēram, “Zaļā josta” gatavo uzstādīt tekstila konteinerus ne tikai publiskās vietās, bet arī juridisku personu teritorijā, pielāgojot tos katra uzņēmuma vajadzībām. Proti, var uzstādīt kartona kasti nelielām telpām vai nelielam tekstila apjomam, speciāli marķētu plastmasas konteineru izvietošanai uzņēmuma teritorijā vai arī uzstādīt lielo metāla konteineru blakus ēkai.

Ko drīkst izmest tekstila konteinerā?

Tekstila konteinerā drīkst izmest visa veida tīru un tālākai lietošanai derīgu tekstilu, piemēram, apģērbu, apavus, mājas tekstilu, tai skaitā aizkarus, gultasveļu, palagus, dvieļus, galdautus u.c.

Nododamajam tekstilam jābūt labā stāvoklī, drēbēm un apaviem jābūt tīriem, sausiem, bez pelējuma pazīmēm, nesaplēstiem un derīgiem kādam citam. Ir pieļaujams tekstils arī ar kādu mazu traipu vai nelielu caurumu, ko var viegli izlabot.

Pirms ievietošanas konteinerā būtiski pārliecināties, ka tekstila izstrādājumi nav bijuši saskarē ar ķīmiskām vielām, piemēram, motoreļļu vai sadzīves ķīmiju. Nesot tekstilu uz konteineru, svarīgi, lai tas nesaskaras ar mitrumu, tādēļ tas jāieliek plastmasas maisiņā un maisiņš jāaizsien. Tas palīdzēs tekstilu saglabāt sausu un tīru arī konteinera tukšošanas un tālākās transportēšanas laikā.

Šķirošanas konteineros nodotie izstrādājumi nedrīkst būt saplēsti, arī tekstila auduma atgriezumiem labāk atrast citu pielietojumu. Konteineros nedrīkst ievietot arī, piemēram, plastmasas slēpju zābakus, mīkstās rotaļlietas u.tml.

“Zaļās jostas” tirdzniecības vadītājs Mārtiņš Eglīte

Jaunajai sistēmai jāmaina cilvēku domāšana

Iveta Purmale, individuālais komersants, šūšanas salona “IK Iveta Purmale” Smiltenē īpašniece:

– Es vienmēr esmu par jauno, arī par tekstila ražotāju atbildības sistēmas ieviešanu. Kamēr šī sistēma vēl nav sākusi funkcionēt, nevaru par to pateikt – jā vai nē, balts vai melns, jo vienmēr kaut kas ir arī pelēks. Bet tas gan ir skaidrs, – tekstila ražotājiem, tirgotājiem un importētājiem ir jāuzņemas atbildība par pašu ražoto vai tirgū laisto produkciju un atbilstošu tā apsaimniekošanu pēc nolietošanas. Mēs salonā esam trīs modistes. Konstruējam un izgatavojam apģērbu katram cilvēkam individuāli. Reizēm nākas dzirdēt: “Ai, es jau par tādu cenu veikalā varu nopirkt vairākus apģērba gabalus.” Apģērbs vairs nav cienījama lieta. Interneta veikalos var iepirkties lēti, bet tad nevar pārliecināties par izstrādājuma kvalitāti. Cilvēks nopērk, piemēram, džinsu bikses, kurām ir sagriezušās vīles, vai jaunu žaketi, kurai odere pa vīlēm izjūk pēc pāris uzvilkšanas reizēm.

Tad šāds apģērbs tiek izmests konteinerā. Liela daļa ātrās modes ražošanas uzņēmumu, kur ir lieli ražošanas apjomi, nevēlas ieguldīt kvalitātes kontrolē. Ja apģērbs maksā lēti, tad cilvēks nav ieinteresēts to saudzēt, viņš var atļauties panēsāt tikai īsu brīdi, izmest un pirkt atkal jaunu. Ražot vajag kvalitatīvu tekstilu, kas kalpo ilgi.

Tekstila ražotāju atbildības sistēmā, manuprāt, būtu arī svarīgi pēc iespējas vairāk ieviest bezatlikuma ražošanu, lai nekrātos auduma atgriezumu kalni. Mazajos salonos un ražotnēs, lai nesadārdzinātu galaprodukta cenu, ir jāekonomē un jādomā radoši, kā to izdarīt, arī maksimāli izmantojot visu audumu. Kad mūsu salonā šujam mazās linu apģērba kolekcijas (kreklus un bikses) pārdošanai, pāri paliek garas linu auduma joslas. Mēs no tām šujam jostas. Un tad vēl paliek pāri strēmelītes, tās paņem audēji un auž brīnišķīgus linu paklājiņus, ko likt pie gultām. No siltās kokvilnas trikotāžas materiāla šuju kleitas un kapučjakas. Pāri paliek daudz mīksta, pūkaina auduma atgriezumu, tos pildu dīvāna spilvenos. Tā ir laba alternatīva sintētiskā porolona pildījumam, kas maksā naudu. Auduma atgriezumus var izmantot arī kā pildījumu sēžamajos pufiņos. Pašlaik Smiltenē vadu šūšanas kursus “Dzīve bez atkritumiem”. Mācu sievietēm, kā no tā, kas ir mājās, skapī, no veciem, vairs neizmantojamiem apģērba gabaliem izgatavot jaunas lietas. No veciem krekliem kursantes jau ir uzšuvušas pludmales kleitas un blūzes, skaistas, ietilpīgas iepirkumu somas. No džinsiem šujam svārkus ar ielaidumiem.

Viss sākas mūsu galvā. Tas, ko novēlu atbildīgajiem par jauno ražotāju atbildības sistēmu, ir reāli domāt, kā izglītot cilvēkus, lai viņi pēc iespējas mazāk piesārņotu vidi ar tekstilu. Ir teiciens – “vieta tukša nepaliks”. Ja nedrīkst darīt to, tad ko drīkst darīt? Laba lieta ir speciālie konteineri, kuros bez maksas cilvēki var izmest nevajadzīgo tekstilu. Tekstila ražotājiem būs konkrēti mērķi, cik daudz no viņu saražotā un pārdotā jābūt atgūtam šķirošanas konteineros, tāpēc viņi tiek motivēti noslēgt līgumu ar kādu no ražotāju atbildības sistēmas uzņēmumiem. Nezinu, vai arī man tas jādara, jo neesmu ražotājs. Pagaidām man nav informācijas, kā rīkoties.

Sandra Pētersone

Sadarbībā ar SIA “Zaļā josta”

#zaļājosta #apritesekonomika