Ģimenes saimniecību uztic jaunākajai paaudzei

Dzīve laukos katram asociējas ar kaut ko savu. Kādam tās ir skaistas bērnības atmiņas par ciemošanos pie vecvecākiem, citam iegādāts īpašums, kas jāmēģina savest kārtībā solīti pa solītim, vēl lielai daļai tā ir ikdiena no šūpuļa līdz šodienai. Viņi vidū arī jaunais lauksaimnieks, blomēnietis Klāvs Mangalis, kurš ir dzimis, uzaudzis un turpina saimniekot ģimenes zemnieku saimniecībā “Vecvindas”.

Zemnieku saimniecībā “Vecvindas” apsaimnieko nepilnus 400 hektārus lauksaimniecībā izmantojamās zemes, audzē pārtikas un sēklas graudus, ilggadīgo zālāju sēklas. Saimniecība ir dibināta pirms 30 gadiem un šobrīd ir izveidojusies par stabilu un perspektīvu lauksaimniecības uzņēmumu. Visus šos gadus zemnieku saimniecību vadīja īpašniece Gunta Mangale, bet lielu atbalstu darbā sniedza dēli – Klāvs un Gatis. Ar šo gadu ģimenes saimniecības vadība uzticēta abiem dēliem. Protams, ikdienas darbu tas nekādā ziņā nemaina, bet Klāvs atzīst, ka tā ir liela atbildība un pagodinājums. Vecāki uz viņiem paļaujas un pilnībā uzticas.

“Vecvindās” zem viena jumta dzīvo trīs paaudzes, tas apliecina piederību ģimenei, savstarpēju cieņu un saticību. Vēršoties iepriekš gan pie Guntas, gan viņas dēliem ar citiem jautājumiem, citu tēmu saistībā, esmu saklausījusi no viņiem vārdus – esmu savas valsts patriots, mēs visi ģimenē tādi esam. Atceroties šos vārdus, uzrunāju Klāvu intervijai. Viņš ir pretimnākošs un atbild, ka varam sarunāt, lai notiek.

– Kur aizvadīts tavs skolas laiks?

– Pēc Blomes pamatskolas beigšanas iestājos Smiltenes tehnikumā. Tur mācījos par agrouzņēmuma komercdarbinieku. Četri gadi tehnikumā bija ļoti piesātināti. Viennozīmīgi tos saistu ar pozitīvām emocijām, ieguvu jaunus draugus, ar kuriem kopā gan mācījāmies, gan paspējām traukties piedzīvojumos. Tad paņēmu nelielu pauzīti. Pēc tam iestājos Rīgas Tehniskajā koledžā. Tur gan nemācījos ilgu laiku, jo sapratu, ka tas nav īsti priekš manis, deldēt solu tikai papīra dēļ tobrīd nebiju gatavs, tāpēc studijas pametu. To nenožēloju, jo, turpinot darīt to, kas ne visai patīk, tam nelietderīgi ziedojam savu laiku. Turklāt arī ģimene bija saprotoša par šādu lēmumu, neuzspieda, lai es par visām varītēm turpinātu mācības.

Tas nenozīmē, ka izglītība man nav svarīga. Turpinu papildināt zināšanas Lauku konsultāciju un izglītības centra, Valsts augu aizsardzības dienesta, Lauku atbalsta dienesta, kā arī kooperatīvās sabiedrības “VAKS” organizētos dažādos kursos, semināros – pasākumos, kur var iegūt zināšanas par jaunāko un svarīgāko augkopībā un nozarē kopumā.

Jāsaka, ka daudz teorētisko un praktisko zināšanu abi ar brāli esam apguvuši no mammas, kura ir agronome ar augstāko izglītību un lielu praktisko pieredzi, – strādājusi par agronomi gan kolhoza laikos, gan visā saimniecības pastāvēšanas laikā.

– Vai dzīves laikā ir nācies iepazīt arī pasaules apvāršņus?

– Esmu šur tur pa pasauli paceļojis, bet lai kaut kur citur dzīvotu un strādātu, nē! Tehnikuma laikā bija iespēja doties praksē uz ārzemēm, bet šo iespēju neizmantoju. Vienīgi studiju laikā padzīvoju Rīgā kopmītnēs. Man ļoti nepatika galvaspilsētas burzma, troksnis, atmosfēra, tas viss nav priekš manis. Labāk jūtos šeit, laukos, pie dabas, klusumā un mierā – “Vecvindās”. Manuprāt, Blomes pagasts atrodas ģeogrāfiski izdevīgā vietā – laukos, bet salīdzinoši nelielā attālumā ir Smiltene, Valmiera un Cēsis.

Gribētu, lai arī laukos vairāk tiek domāts par infrastruktūras sakārtošanu. Visiem zināms, ka pašvaldībām pietrūkst finansējuma daudzām lietām, īpaši lauku pagastiem. Mūsu pašu Jeberleja un estrāde prasītos pēc atjaunošanas. Arī pašvaldības ceļus nepieciešams sakārtot. Tas ir svarīgākais priekšnosacījums dzīvei un uzņēmējdarbības attīstībai laukos.

– Ko tev ir iemācījuši vecāki? Noteikti gan kādas praktiskās lietas, gan redzējumu par dzīvi.

– Pirmkārt tā ir attieksme pret darbu, līdzcilvēkiem, ģimeni, pienākuma apziņu un atbildību. Esmu iemācījies būt godīgs gan pret sevi, gan citiem. Pamatīgums it visā, ko daru. Ar to domājot, ja ko uzsāku, tad daru to kārtīgi, rūpīgi un līdz galam.

Tehniskās lietas esmu apguvis no tēva un vecātēva. Ja man tā jāpasaka, cik gados pirmoreiz sēdos pie traktora stūres, stipri jāpadomā. Klēpī kādam pieaugušajam sēdējuši pie traktora stūres mazotnē jau ir visi, kuriem ģimenē ir kaut kāda saistība ar lauksaimniecību. Kā apieties ar tehniku, iemācās, teorētiskās zināšanas apvienojot ar praksi. Šobrīd ikdienā jāprot strādāt ar modernu, mūsdienīgu, automatizētu lauksaimniecības tehniku – traktoriem, augsnes apstrādes tehniku, sējmašīnām, kombainiem un citu.

– Kāda ir bijusi aizvadītā sezona “Vecvindu” saimniecībā?

– Lauksaimniecība kā ražošanas nozare ir daudz atkarīga no laikapstākļiem. Šis gads ir bijis skarbs. Jau sezonas sākums iezīmējās ar ievērojamu mēslošanas līdzekļu sadārdzinājumu. Tālāk bija auksts un garš pavasaris, vasarā līdz jūlija vidum – ilgstošs sausums un karstums. Tas viss mazināja cerības par šī gada ražas iznākumu. Nebija novākta puse ražas, kad darbus patraucēja lietavas. Kopumā ražas novākšanas laiku sauktu par smagu. Un tam visam klāt vēl zemās gaudu iepirkuma cenas. Priekš šīs vasaras ekstremālajiem laikapstākļiem ziemāji bija padevušies pavisam labi. Vasarāji – bēdīgi. Salīdzinot ar vidējām ražām iepriekšējos gados, vasarāju labībām samazinājums bija ievērojams. Šis bija smagākais, daudziem izaicinājumiem bagātākais gads saimniecības pastāvēšanas vēsturē. Bet kopumā? Pērn ražas bija labas un cena laba, šogad raža – zema, cena – zema. Graudu cena ir atkarīga no tendencēm pasaules graudu tirgū. Protams, arī ir jūtama ietekme no notikumiem Ukrainā. Uz tā fona mainās arī graudu biržas cena pasaules tirgū. Uzsvēršu, ka graudaudzētājiem noteikti ir izdevīgi būt par kooperatīva biedru, jo īpaši tādām vidusmēra vai nelielām saimniecībām. Esam kooperatīvās sabiedrības “VAKS” biedri kopš tās dibināšanas, un līdz šim sadarbība ar kooperatīvu ir bijusi veiksmīga, kas arī ir viens no mūsu veiksmes priekšnosacījumiem.

Šobrīd saimniecība ir tieši tik liela, lai ar darbiem spētu tikt galā paši. Ražas novākšanas laikā uz sezonu algojam vienu papildu darbinieku.

– Tas liek domāt, ka abi ar brāli turpināsiet uzņemto kursu, attīstot tieši pārtikas un sēklas graudu, ilggadīgo zālāju audzēšanu sēklu ieguvei.

– Viennozīmīgi – jā, jo saimniecība ir stabila un konkurētspējīga. Vienmēr būs veiksmīgas un ne tik veiksmīgas sezonas. Vienmēr būs lietas, ko nevaram ietekmēt un mainīt. Lauksaimniekam vienmēr ir jātic, ka, iesējot pavasarī, būs ko novākt rudenī. Sekosim līdzi iespējām startēt ES fondu projektu konkursos, lai saņemtu līdzfinansējumu saimniecības modernizācijai un turpmākai attīstībai.

Ziemas sezonā sniedzam sniega tīrīšanas pakalpojumus pašvaldībā.

– Kā izdodas vairākām paaudzēm sadzīvot zem viena jumta? Vai tas nav pārāk liels izaicinājums?

– Citu dzīves modeli neesmu iztēlojies, jo, strādājot laukos, pašam vienmēr ir jābūt uz vietas. Protams, kā jau visās ģimenēs, ir brīži, kad atsevišķos jautājumos domas dalās, bet agrāk vai vēlāk tiek atrasts kompromiss. Manuprāt, ieguvumi ir visiem. Gribas ticēt, ka tā arī ir, kā saka psihologi, – jaunākā paaudze no vecākās paaudzes dzīves pieredzes iemācās pacietības tikumu. Vecākajai paaudzei atrašanās līdzās jaunajiem cilvēkiem neļaus novecot un palīdzēs sekot dzīves aktualitātēm un jauninājumiem. Dzīvojot kopā, tradīcijas no paaudzes uz paaudzi tiek nodotas dabiski un viegli.

Saimniecības darbos iesaistāmies visi. Katram ir savi pienākumi. Arī mana sieva Lauma, kura, starp citu, ir blomēniete, mani atbalsta un iesaistās saimniecības darbos. Viņai gan ir arī algots darbs, bet šobrīd vēl izmanto skaisto laiku, ko paredz bērna kopšanas atvaļinājums.

– Kādas ir tavas aizraušanās, kam izdodas atrast brīvo laiku?

– Savā laikā aktīvi darbojos Zemessardzē, bet personīgu apstākļu dēļ diemžēl šo ceļu neizdevās turpināt. Tolaik Zemessardzē iestājāmies abi ar brāli reizē, viņš joprojām turpina aktīvi tajā darboties. Patiesībā ikvienam, kuram ir tāda iespēja, būtu vērtīgi iesaistīties Zemessardzē, lai izietu kaut vai minimālo apmācības kursu, lai zinātu, kā rīkoties krīzes situācijās, un saprastu, kā aizstāvēt savu ģimeni, valsti, tautu.

Man, brālim un tētim ir kopīgs hobijs – medības. Visi trīs esam mednieku kluba “Blome” biedri. Kolektīvs katru gadu vasarā rīko sporta spēles, kas ir jauks, tradicionāls saliedēšanās pasākums. Brīvajā laikā vēl nodarbojos ar sportingu – šaušanu ar medību vai sporta ieroci pa lidojošiem mērķiem. Mums Blomē ir šautuve, kur varam trenēties, iespēju robežās piedalos arī šaušanas sacensībās.

Mana aizraušanās ir ķimerēšanās ar automašīnām – autosports un auto pārbūve, vecu automašīnu daļēja atjaunošana. Tāpēc mājinieki zina, ka brīvajā laikā mani var droši meklēt garāžā. Esmu pārbūvējis 1985. gada izlaiduma “Audi 90” Quattro. Auto ir ar reģistrētu pārbūvi un tehnisko apskati. Ar līdzīgi domājošiem draugiem kopīgi mēdzam piedalīties auto entuziastu saietos Latvijā.

– Kas tavā izpratnē ir patriotisms?

– Mīlestība, cieņa pret savu ģimeni, savu pagastu, valsti, tautu un valodu. Godīgs darbs un attieksme. Esmu lepns, ka esmu latvietis. Šonedēļ mājās mums biežāk kā parasti deg svecītes, pieminot mūsu senčus, kas cīnījās par brīvību. Pie mājas mastā lepni plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Dzīvojam brīvā valstī, esam visa ģimene kopā gan svētkos, gan ikdienā. Tas ir pats svarīgākais.

– Ko novēlētu Latvijai valsts svētkos 18. novembrī?

– Mūžīgu brīvību, mieru un gaišu nākotni! Minūti no minūtes, dienu no dienas, gadu no gada. To novēlu Latvijai, visai latviešu tautai. Latviešiem būt saliedētiem, izvairīties no negācijām un uz patiesām vērtībām balstītas stipras ģimenes. Atcerēties, ka savas valsts nākotni ar savām domām un darbiem mēs paši veidojam jau šodien šajā pašā brīdī.

Viedoklis

Gatis Mangalis, Klāva brālis:

– Lepojos ar mūsu ģimenes saimniecību, kurā var līdzdarboties visi, sniedzot katrs savu artavu. Nekad neesmu varējis iedomāties, ka spētu strādāt un dzīvot kaut kur citviet pasaulē. Pateicoties ģimenei un audzināšanai, jau sen esmu zinājis, ka vēlos palikt savā dzimtajā pusē, ka šeit saredzu arī savu nākotni.

Gadu no gada, ģimenes saimniecībā strādājot plecu pie pleca, mums savā starpā galvenie pienākumi ir veiksmīgi sadalījušies. Katrs zinām savu darāmo. Ja ir nepieciešams, tad varam pārņemt viens otra darba pienākumus, vērsties pēc padoma vai palīdzības. Ir labi, ja zini, ka ir kam pajautāt padomu vai palīdzēt izšķirties vienā vai citā jautājumā.

Ko man nozīmē patriotisms? Man tās ir sajūtas, godāt savus senčus, savu dzimto valodu, valsti un zemi. Tas viss veido kopainu. Vēl noteikti tas ir arī darbs un piederības sajūta. Man ir gods būt latvietim, uzvilkt tautastērpu, būt arī zemessargam un nēsāt zemessarga formas tērpu.

Ikdienā darba netrūkst, bet ir svarīgi atrast laiku arī saviem vaļaspriekiem. Dejoju Blomes pagasta tautas deju kolektīvā “Atspēriens”. Šogad piedalījāmies Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos, kas bija ļoti skaists un neaizmirstams pasākums. Jau septiņus gadus esmu zemessargs Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes
22. kaujas nodrošinājuma bataljonā. Tā ir iespēja aktīvi iesaistīties mūsu valsts aizsardzībā. Pēdējos četros gados esmu pievērsies Zemessardzei īpaši aktīvi. 11. novembrī piedalījos Lāčplēša dienas lāpu gājienā Smiltenē. Sestdien Latvijas Republikas proklamēšanas dienā 11. novembra krastmalā, kā allaž, norisināsies Nacionālo bruņoto spēku un Iekšlietu ministrijas vienību un ārvalstu vienību militārā parāde, kurā piedalīšos arī es. Parāde ir daļa no valsts svētkiem. Šādā parādē piedalīšos pirmoreiz. Tas noteikti ir gods un lepnums pārstāvēt Vidzemi, savu novadu. Pats galvenais ir dzīvot brīvā un mierīgā valstī, par to mums jābūt pateicīgiem katru dienu.

Mājinieki apmeklēs svētku pasākumus novadā un pagastā un svētku parādi vēros pie televīzijas ekrāniem.

#SIF_MAF2023

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.