Vienota ģimene un brīva valsts ir lielākā vērtība

Tiklīdz kalendārā paveras maijs, tas iezīmējas ar vairākām svētku dienām. Daļai tas saistās ar domām par skolas beigšanu un nākotnes profesijas izvēli. Nonākot izvēles priekšā, bieži ir divi varianti – vai nu jaunieši turpina doties pa vecāku nodarbošanās ceļu, vai izvēlas saistīt nākotni pilnīgi citā virzienā.

Šajā gadījumā būs pirmais variants, jo Bahmaņu ģimenē lielā mērā praktiski visi ir saistīti ar zemessardzi. Viņiem par piemēru ir virsseržants Arnolds Bahmanis, kurš dienestā ir 29 gadus. Savulaik bijis Jaunsardzes instruktors, pēc tam kļuva par Zemessardzes rotas komandieri, ja precīzāk, tad jau vairākus gadus ir Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 27. kājnieku bataljona 1. kājnieku rotas komandieris virsseržants. Arī pārējie ģimenes locekļi ir tiešā veidā saistīti ar Zemessardzi. 

Bahmaņu ģimene ir no Cēsīm, bet jau piecus gadus sevi sauc par raunēniešiem. Tur iegādāts skaists īpašums, arī bērni nobāzējušies turpat uz vietas Raunā, kas ir ļoti svarīgi, lai ikdienā biežāk satiktos un redzētos arī ar mazbērniem. Ar Arnoldu sarunājos īsi pirms 4. maija – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas gadadienas.

Skaidrs, ka ilgu gadu pieredze un zināšanas zemessardzē par viņu runā vairāk nekā var ietērpt vārdos, un degsme, aizrautība, ar kādu viņš stāsta par savu dienestu, apliecina, ka tas viņam ir kas daudz svarīgāks kā tikai darbs. Arnolds uzskata, ka ir visdažādākās brīvā laika pavadīšanas iespējas, un priecājas, ka daudzi jauni cilvēki vēlas pievienoties zemessardzei. Kā pozitīvu aspektu minot, ka zemessardzē var iegūt būtisku dzīves pieredzi un apgūt visdažādākās iemaņas, kas var noderēt arī tiem, kuri neplāno kļūt par profesionālā dienesta karavīriem. Taču lielākais ieguvums ir iespēja kalpot dzimtenei, tā apliecinot patriotismu ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Zīmīgi, ka tieši pirms gada 4. maijā Rīgas pilī notika valsts augstāko apbalvojumu pasniegšana, kur A. Bahmanis saņēma Viestura ordeņa otrās pakāpes (sudraba) goda zīmi par profesionālu un pašaizliedzīgu dienestu, ieguldījumu Nacionālo Bruņoto spēku veidošanā un nostiprināšanā, karavīru un zemessargu militārajā mācībā.

– Kas pamudināja pievērsties zemessardzei?

– Deviņdesmito gadu sākumā pabeidzu arodskolu Priekuļos. Bija tāds posms, kad nebiju izdomājis, ko darīt tālāk. Tajos laikos notika izmaiņas militārajās struktūrās, izveidojās alternatīvais dienests. Jauni puikas stājās armijā, un arī es nodomāju, – ja jau ir obligātais militārais dienests, tad būs jāiet dienēt tā vai tā, tāpēc pieteicos armijā uzreiz pēc skolas beigšanas, lai netērētu laiku. Tiku pašā pirmajā iesaukumā zemessardzē kopš Latvijas armijas atjaunošanas. Tas bija 1994. gads, kad nokļuvu zemessardzes dienestā Cēsīs. Biju jauns puika, tikko apprecējies. Tajā laikā bija cita domāšana un saprašana par lietām – bija vienkārši jāiet un jādara. Tā zemessardzē nokļuvu uz ilgu palikšanu, strādājot profesionālajā dienestā.

Man vienmēr ir paticis būt kustībā, izaicināt sevi. To visu pavadījis azarts un vēlme apgūt ko jaunu, piemēram, jaunībā aizrāvos ar austrumu cīņām.

– Principā visu dzīvi esat vienā nozarē, kā tas izdevies?

– Jā, man patīk tas, ko daru, tāpēc nemaz nevaru sevi iedomāties citā darbības jomā. Kādos dzīves posmos ir mainījušies vien veicamie pienākumi, atbildības. Ar to domājot, esmu bijis atbildīgais par rotas saimniecības, arī transporta daļu un tamlīdzīgi. Kādu laiku biju Valmieras 22. bataljonā, tad atnācu atpakaļ uz Cēsīm.

Man ir svarīgi strādāt ar atdevi, ieinteresētību un zināmu devu radošuma, jo viens ir plānot dienaskārtību, aktivitātes, ko esam iecerējuši, bet, esot uz vietas dabā un piedzīvojot reālo situāciju, nākas atbilstoši reaģēt. Vienkāršāk sakot, tie, kuri pie manis ir mācījušies, zina, ka apmācībās vienmēr centīšos veidot programmu tā, lai cilvēkiem ir interesanti, varbūt savā ziņā iz­ejot no tradicionālajiem rāmjiem, bet, protams, iespēju robežās. To pašu vēlos redzēt no cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāju, lai zemessargam ir vēlēšanās šeit būt. Viss ir atkarīgs no attieksmes, kāda ir motivācija kaut ko darīt, kā viņš apzinās savu fizisko un morālo sagatavotību. Ja cilvēks pareizi sevi ir nostādījis, tad nebūs problēmas pārvarēt grūtības, nebūs problēmas ar disciplīnu un ne ar ko citu. Apmācībās cenšos balstīties uz radošām mācību metodēm un veidiem, lai padarītu apmācības saistošākas.

Tiem, kuri vēlas pievienoties mūsu rotai, uzreiz piekodinu, – ja esi atnācis uz 1. kājnieku rotu, tad nāc uz mācībām. Ko es ar to vēlos pateikt? Nereti cilvēki iestājas zemessardzē, varbūt nemaz nesaprotot, ko ir izdarījuši. Katram ir ģimene, darbs, pret to attiecīgi izturamies ar vislielāko atbildību. Šeit gadās situācijas, ka cilvēks atnāk uz dažām apmācību reizēm un vienkārši pazūd, neizrāda vairs interesi. Tad es atgādinu, – jūs paši uzņēmāties šo atbildību, saistības, tad tās būtu tomēr jāpilda. Tīri cilvēcīgi. Un tas ir varbūt pats grūtākais, mums ir jāmenedžē arī tie cilvēki, kuri nenāk uz apmācībām vai atnāk retu reizi, bet skaitās mūsu komandā.

Kas attiecas uz grūtībām, – cik apmācības ir grūtas vai vieglas, pamatā sakņojas iekšējā motivācijā. Kādam grūtības var sagādāt pārvietošanās ar kājām un ekipējumu, ja cilvēks ir bijis fiziski nesagatavots. Tomēr no tā nevajag baidīties, jo vairāk treniņu, jo labāks rezultāts.

– Arī pārējie ģimenes locekļi pievienojušies zemessardzei, tas ir jūsu nopelns?

– Ja es būtu hokejists, tad visa mana ģimene spēlētu hokeju. Man ir paveicies, ka mani bērni ir auguši kopā ar mani, piedaloties nometnēs, pārgājienos, ir visu darījuši ar prieku un nepiespiestu līdziesaistīšanos. Esmu pārliecināts, ka militārais dienests ir tas, kas pa īstam cilvēku nostāda uz kājām un ir īsta dzīves skola. To esmu mācījis arī saviem bērniem. Tas nozīmē iemācīties uzņemties atbildību ne tikai par sevi vai savu ģimeni, bet arīdzan savu valsti, tātad arī savas valsts cilvēkiem. Varu lepoties, jo maniem bērniem ir bijis iekšā dzinulis darīt to pašu. Vismaz viņi ir tā teikuši.

Pieļauju, ka arī citās ģimenēs, kur kāds pievērsies zemessardzei tā līdz kaulam dziļi, ir grūti palikt malā, ja redzi, kādu pienesumu tas dod gan fiziskās formas ziņā, gan plašākā mērogā, apzinoties, ka varam izdarīt kaut ko vairāk ne tikai savā, bet arī savas valsts labā. Tā iemesla dēļ sieva strādā zemessardzē kā civilā darbiniece, abi dēli ir zemessargi, jaunākā meita Laura Evelīna darbojas jaunsardzē. Vecākais dēls Brendens šobrīd ir jaunsargu instruktors, tātad mans tiešākais sekotājs šajā amatā. Viņš vada arī valsts aizsardzības mācības Smiltenes tehnikuma audzēkņiem.

Savukārt ar dēlu Lauri abi sēžam pat vienā kabinetā Cēsīs – viņš ir Zemessardzes 27. kājnieku bataljona rekrutēšanas speciālists.

Esam lielisks tandēms, ja vajag padomu, lieliski saprotamies. Protams, kad satiekamies vai apsēžamies pie kopīga pusdienu galda, sarunas ir par zemessardzi, bet tas nevienu netraucē. Gluži otrādi, vairāk vieno arī savā starpā. Kā teikt, esam uz viena viļņa. Mums kā vecākiem ir būtiski, ka visi bērni ir tepat Latvijā, abi dēli uz vietas Raunā. Tas nozīmē, ka ikdienā varam satikties jebkurā laikā. Kur vēl labāk, ja vari pie savējiem aiziet ciemos kājām?

– Kādas kopīgas aktivitātes vēl bez zemessardzes ir jūsu ģimenei?

– Tas noteikti ir florbols. Ar patiku un aizraušanos ar šo sporta veidu esmu izveidojis rotā arī savu florbola komandu. Un beidzot pēc četru gadu dalības esam uzvarējuši Nacionālo bruņoto spēku čempionātu florbolā, kur sīvā cīņā sacentās komandas no dažādām Nacionālo bruņoto spēku regulāro spēku un Zemessardzes vienībām.

Dēlam Laurim aizraušanās ir hokejs. Nupat 22. aprīlī Valmieras Olimpiskajā centrā norisinājās ASV, Latvijas un Kanādas karavīru hokeja draudzības spēles, kur Latvijas komandā spēlēja arī dēls Lauris. Draudzības mērķis ir demonstrēt Latvijas un Latvijā esošo ASV un Kanādas karavīru kopīgās intereses sportā, kas sekmē ciešāku sadarbību arī karavīru pamatuzdevuma izpildē – NATO alianses aizsardzībā. Spēļu sērija aizsākās 16. aprīlī Ogrē un noslēdzās 29. aprīlī Rīgā, “Arēnā Rīga”.

– Kā aizrit jūsu ikdienas darbs?

– Kā rotas komandierim man darba dienas vairāk ir sestdienās, svētdienās, nereti arī piektdienu pēcpusdienās, kad zemessargi var tikt uz mācībām, jo pamatā lielākajai daļai ir kāds cits pamatdarbs. Mmācām likumus, ierindas mācību, būtiska sastāvdaļa ir tieši praktiskajām apmācībām.

Līdztekus tam apmācībās ietilpst pilsoniskās apziņas veidošana un patriotiskā audzināšana, valsts aizsardzības prasmju, līderības un saliedētības attīstīšana, kā arī veselīga dzīvesveida popularizēšana un fizisko spēju pilnveidošana. Tiek attīstītas prasmes rīcībai krīzes situācijās, ir praktiskie pārbaudījumi darbībās ar ieroci, jāmācās orientēties apvidū, jāapgūst lauka kaujas iemaņas un citas nepieciešamās zināšanas, lai vajadzības gadījumā varētu aizstāvēt sevi, līdzcilvēkus un Latviju. Kā jau saprotams, visas šīs iemaņas ikvienam ir izmantojamas un noderīgas arī ikdienas dzīves gaitās.

Dienās, kad nav darbs klātienē, vairāk laika veltu administratīvajām lietām, organizatoriskajiem jautājumiem. Uzdevumi ir daudz un dažādi. Nereti mums ir jāiesaistās kā papildspēkam, nākot talkā policijai vai pašvaldībai to rīkotajos pasākumos.

– Strādājot ar dažādiem cilvēkiem, kas, jūsuprāt, viņus mudina iesaistīties zemessardzē?

– Interese par zemessardzi saglabājas, ko var sasaistīt arī ar notikumiem Ukrainā. Zemessardzē nāk kā vīrieši, tā sievietes, es vienmēr visiem atradīšu ko darīt, ņemot vērā katra spējas un fizisko sagatavotību. Manis vadītajā 1. kājnieku rotā ir zemessargi no attālākām vietām, no visdažādākajiem Latvijas reģioniem. Iemesli, kāpēc iestājas zemessardzē, katram citi. Kādam ir vēlme pilnveidot sevi, apgūstot militārās pamatiemaņas, un uzlabot fizisko formu. Tā ir iespēja aktīvi un saturīgi pavadīt brīvo laiku, kā arī iegūt jaunus draugus un brīvprātīgi kalpot savai valstij, rūpējoties par tās drošību un aizsardzību. Daļai zemessardze ļauj izvērtēt savus spēkus un saprast, vai turpināt iestāšanos profesionālajā dienestā.

Tāds saviļņojošs mirklis katram zemessargam noteikti ir pēc zvēresta došanas. Tad arī atbildība kļūst daudz lielāka. Katram jāapzinās, ka turpmāk, valkājot formas tērpu, viņš pārstāv savu valsti. Kādam tas varbūt liekas kā slogs, bet patiesībā tas ir lepnums. Jaunieši saka, ka grib sevi apliecināt, pierādīt, lūk, šī ir iespēja to izdarīt.

Zemessardzē mums ir lieliska komanda. Ar mani burtiski plecu pie pleca strādā mans vietnieks kaprālis Jānis Lozbergs, ar kuru mums ir izveidojusies ļoti veiksmīga sadarbība. Patiesībā arī viņš ar ģimeni ir pārcēlies uz Raunu, daļēji arī pēc mana mudinājuma.

– Par ko ir lielākais gandarījums, strādājot tik atbildīgā amatā?

– Pa šiem gadiem esmu pats pilnveidojies un bagātinājies, darot šo darbu. Esmu izaudzinājis simtiem jaunsargu, kuri kā zemessargi un profesionālā dienesta karavīri dien visās Bruņoto spēku struktūrās – uz zemes un gaisā. Tagad turpinu strādāt ar zemessargiem, ar kuriem kopā turpinu augt arī pats. Kad apmācības ir noslēgušās un ir pēdējā tikšanās diena, parasti redzu smaidīgas, gandarītas sejas, kurās atklājas, cik daudz katrs pats ir sevi pārvarējis un arīdzan pārkāpis savai komforta zonai.

Ir patīkami, ka tas viss tiek novērtēts, jo īpaši tie brīži, kad cilvēki nāk klāt un atrod atzinīgus vārdus, ka patika mācības un tamlīdzīgi. Tas ir tas lielākais gandarījums un virzītājspēks iet tālāk uz priekšu. Ja pats redzi, ka ej pareizajā virzienā, tad viss ir kārtībā.

Ja jautājat manas domas par obligātā Valsts aizsardzības dienesta ieviešanu, tad personīgi es to atbalstu. Šajā jautājumā valdība iet pareizajā virzienā, – vīriem jāapgūst šīs pamatprasmes, ko piedāvā dienestā. Tā tomēr ir dzīves skola, disciplīna, rakstura norūdīšana, kas dod lielāku izpratni par dzīvi un motivāciju virzīties tālāk. Bet sievietēm šai izvēlei ir jābūt brīvprātīgai. Tieši tā, kā tas jau ir izlemts varas gaiteņos.

– Kas tieši bija svarīgi, izvēloties par labu pārnākšanai uz Raunu?

– Pirms kādiem pieciem gadiem Raunā nopirkām īpašumu. Protams, pirms tam arī bieži tur sanācis būt. Nav bijusi sajūta, ka būtu šeit ienācēji. Viennozīmīgi esam pieņemti. Esam iepazinuši daudzus vietējos ļaudis tikai no tās labākās puses.

Kas man šeit īpaši patīk? Pēc būtības tādām ikdienas vajadzībām man no Raunas nemaz nevajadzētu doties uz citurieni. Te ir būvmateriālu, apģērbu, ziedu, pārtikas veikali, aptieka, kafejnīca, skola, sporta laukumi un tā tālāk. Kā mazpilsētai tas ir liels pluss, ka viss ir uz vietas. Tas īpaši vilina ģimenes, kuras meklē mājas ārpus lielākām pilsētām. Protams, visā Latvijā ir ļoti daudz vietu, kas īpaši iekrīt sirdī, ko ir vērts redzēt un apbrīnot.

Jāmin, ka nereti arī zemessargu mācības rīkojam Raunas apkārtnē, tepat Zaķīšu meža masīvā.

– Kā jūsu ģimenē atzīmē 4. maiju, kas ar to tiek saistīts?

– Mums pie mājas sarkanbaltsarkanais karogs mastā plīvo ne tikai svētku reizēs, bet ikdienā. Protams, līdzīgi kā citās ģimenēs, apsēdīsimies kopā pie svinīga pusdienu galda.

Patiesībā armijniekiem svētku dienas ir darba dienas. Tāpēc 4. maijs vienmēr saistās ar dalību parādēs vai atbalsta pasākumos. Šogad 4. maijā būšu uz vietas Raunā. Te paredzēts sportisks pasākums – velobrauciens “Brauc brīvi”. Mēs no zemessargiem būsim piesaistīti pie satiksmes regulēšanas uz krustojumiem.

Mēs visi šodien par valsts neatkarību un brīvību runājam citādāk nekā iepriekš, vairāk izprotot un apzinoties, cik liela vērtība tā ir. Mēs ģimenē visi noteikti jūtamies savas valsts patrioti, bet vārdu patriotisms, kā zināms, ir grūti raksturot dažos vārdos. Katram ir sava vērtību skala un izpratne par to, kādam jābūt Latvijas patriotam. Bet pašās saknēs viss ir vienkārši – mīlēt, cienīt savu zemi, valsti un tās cilvēkus. Tātad, sākot no saviem ģimenes locekļiem, kaimiņiem līdz garāmgājējiem uz ielas. Un darīt savas valsts labā tik, cik ir tavos spēkos, ko tu vari darīt. Ja dzirdu, ka kāds sūdzas, cik viss ir slikti, vienmēr man pretim ir savs profesionālais teikumus – bet ko tu esi darījis valsts labā, lai te būtu labi?

Gribas vēlēt latviešiem un visai tautai – būt vienotiem un iecietīgiem vienam pret otru. Atcerēsimies, ka mēs katrs varam veidot savu Latviju tiešu tādu, kādu to vēlamies redzēt un piedzīvot savām, savu bērnu un mazbērnu acīm.

VIEDOKLIS

Arnolda dēls Lauris Bahmanis (25 gadi):

– Jau no bērnības esmu audzis vidē, kas bija saistīta ar militāro jomu, tāpēc jau skolas laikā pievienojos jaunsardzei, kas man ļoti iepatikās. Tas laiks vienmēr saistīsies ar patīkamām atmiņām, jo daudzas nedēļas tika pavadītas dažādās jaunsargu nometnēs un sacensībās, mērojoties spēkiem ar citām vienībām gan orientēšanās sportā, gan šaušanā. Vislabāk man patika un padevās šaušana, šajā ziņā nekas nav mainījies.

Šobrīd Zemessardzes 27. kājnieku bataljonā esmu rekrutēšanas speciālists. Tas nozīmē, ka palīdzu plānot un organizēt bataljona popularizēšanas pasākumus. Braucu uz skolām un stāstu par dienesta iespējām zemessardzē. Nereti organizējam informatīvās teltis un ekipējuma izstādes dažāda mēroga pasākumos un pilsētas svētkos. Kā esmu jau teicis kādā citā intervijā – arī zemessardzē mums ir liela ģimene, kurā valda uzticība, draudzība un paļāvība, bet pāri tam visam godīgums attiecībā uz sevi, savu rīcību un attieksmi pret citiem.

Vadu Raunas un Priekuļu jaunsargu vienības. Nupat ar abām vienībām devāmies pārgājienā. Jaunsardzē tiek ielikti labi pamati topošajiem karavīriem un zemessargiem, tāpēc priecājos, ka daudzi jaunieši pēc tam izvēlas militāro karjeru. Pati nozīmīgākā vērtība man ir ģimene, tajā viens otru atbalstām un nekad nepametīsim nelaimē. Esmu lepns, ka zemessardzē iesaistījusies visa mana ģimene, arī sieva. Ar patriotisku domāšanu un mīlestību pret savu zemi audzinām nu jau arī divas atvasītes.