Vēlēt ir jāiet

Izdomājiet citu protesta formu, tā man, jāatzīst, laikam pirms katrām vēlēšanām gribas teikt cilvēkiem, kuri neiet vēlēt. Laiku pa laikam sarunās vai sociālajos tīklos kāds dalās savos uzskatos, ka vēlēt neies, jo neatbalsta to, kas un kā notiek Latvijā. Tā teikt – protestē. Vai arī deklarē, ka no manas balss tāpat nekas nemainīsies. Ir arī tādi, kam viss vienalga, kam slinkums, kas nezina, par ko balsot utt. Par politiku neinteresējos, dažs saka, līdz brīdim, kad sāk īdēt, ka nav tā un nav šitā. Bet to “to” un “šito” riktē tie, kurus ievēl tie, kas uz vēlēšanām aiziet.

Strādājot medijos, esmu sevi daudzreiz “lauzusi”, mācījusies pieņemt un pat izprast viedokļus, uzskatus, kas nu galīgi nesakrīt ar manējiem. Demokrātija jau to arī nozīmē, ka savus uzskatus var paust ikviens, ja nu tas nav pretrunā ar likumu vai veselo saprātu. Daļēji es izprotu šo protesta argumentāciju, taču katram mums tomēr savs uzskats šķiet tas pareizākais, un mans ir – vēlēt ir jāiet, un punkts. Tā ir demokrātiskas sabiedrības pašsaprotama lieta un, jā, arī pilsonisks pienākums.

Eiropas Parlamenta vēlēšanas vēsturiski ir mazāk apmeklētas par pašvaldības un Saeimas vēlēšanām. To var saprast, Brisele ir tālu, deputātu no mūsu valsts – maz. Tieši tāpēc, ka maz, katrs jāizvēlas ar vislielāko rūpību.

Darba dēļ ne reizi vien esmu bijusi Briselē, Strasbūrā, esmu neskaitāmas reizes tikusies ar visiem mūsu EP deputātiem, klausījusies viņu runas, likusi aiz auss to, ko viņi darījuši, par kādām idejām pastāv utt. Jā, un man ir sava pārliecība, no kura mūsu deputāta nav nekāds labums Latvijai, vien viņam pašam – lielā alga un statuss. Jautājums, kurš viņu ievēlēja? Tie, kas par viņu balsoja un tie, kuri uz vēlēšanām neaizgāja. Tieši tāpēc, ka mēs no Latvijas izvēlēsimies vien deviņus deputātus, mēs nevaram tur ielikt tādu aunu, kurš sēdēs tur bez jebkāda labuma. Tāpat nevajadzētu aizmirst, ka Latvijā ir politiskie spēki, kuriem Latvijas valstiskums un neatkarība vairāk ir vienkārši vārdi nekā pārliecība un vērtība, kuri pārstāv to vēlētāju daļu, kuri nostalģiski pielūdz kremļa politiku. Tas, ka vienā no deputātu krēsliem iesēdīsies kāds Ždanokas domubiedrs, ir neizbēgami, jo šie vēlētāji savu balsi neizniekos. Dažs mūsējais “patriots” protestējot gan.

Šodien kolēģe jautāja, vai zinu par ko balsošu. Godīgi pateicu, ka nezinu. Es domāju. Skatīšos pēdējās debates, bet skaidri zinu, ka balsošu. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka Eiroparlamenta vēlēšanās vēlētājs izvēlas personu, nevis tik daudz partiju. Izvēlēties, par ko balsot, patiešām ir liels izaicinājums. Ja es varētu, es salasītu, manuprāt, piemērotus kandidātus no vairākiem sarakstiem, taču būs jāizvēlas viens saraksts. Un tur sākas grūtības. Īpaši, ja sarakstā ar atbilstošu līderi, par ko cilvēks ir gatavs balstot, ir neatbilstošas kandidatūras. Vienīgais, ko tad var darīt, svītrot ārā to, kurš nepatīk, un likt plusu tam, kurš patīk. Lai nevēlamais kandidāts nokrīt sarakstā zemāk. Visus arī nevar svītrot, tad tam vairs nav jēgas. Nu jādomā, ko citu, lai saka! Varbūt der piedomāt, ka ikreiz, kad neaizejat uz vēlēšanām, jūs palielināt iespējas deputāta krēslā nonākt cilvēkam, kuru 100% tur nevēlētos redzēt. Mums noteikti Eiropas Parlamentā ir vajadzīgi tikai un vienīgi gudri un darbīgi cilvēki, kuri mācēs pārstāvēt Latvijas intereses. Demokrātija, gluži kā miers, nav pašsaprotama lieta, tā ir jāsargā un jānovērtē. Un Eiropas centrs, patīk vai ne, ir Eiropas Parlaments.