Varbūt abonēt, nevis kaunināt?

Nekaunība, maksas raksts! Vai nevarat ielikt šo rakstu bez maksas, lai vairāk to izlasa, tas taču ir tik svarīgi zināt, kāpēc prasiet maksu? Šie ir tikai daži no komentāriem, kas sasniedz redakciju saistībā ar kāda raksta publicēšanu portālā Ziemeļlatvija Plus sadaļā, kas ir mūsu maksas saturs.

Bet kā skanētu – vai jūs, lūdzu, šīs kūkas neiedotu bez maksas, lai vairāk cilvēku tās varētu apēst, vai autobuss varētu aizvest pasažierus līdz Rīgai bez maksas, lai visi, kas vien vēlas, var aizbraukt? Vai varu palūgt neprasīt samaksu par … faktiski par jebkuru pakalpojumu un darbu. Izklausās traki un arī stulbi, vai ne, jo nevienam jau neienāk prātā doma, ka var izcept kūkas bez naudas, ka autobuss var ripot bez naudas utt., ka cilvēki kādu darbu darītu bez samaksas.

Bet ziņas sagatavošana? Tas ir bezmaksas pasākums? Redakcijas darbinieki sanāk kopā ik dienu, jo viņiem ļoti patīk sekot līdzi aktualitātēm, intervēt cilvēkus, skaidrot faktus un rakstīt rakstus, kurus pēc tam mums patīk likt portālā, ko paši esam izveidojuši un kas pats no zila gaisa eksistē, lai visi visu var izlasīt? Vai arī tas tomēr neskan dīvaini un nereāli? Kad to sakām kādam, kurš mūs kaunina par maksas saturu, tad it kā jau saprot. Nu jā, tā jau esot. Bet. Visādās vietnēs jau saraksta visādas puspatiesības un tad cilvēki izlasot tos ierakstus “Facebook” un noticot, ka tā ir patiesība. Jā, tā ir. Tieši tāpēc ir nevis jālūdz mums pārbaudītu un izskaidrojošu informāciju publicēt internetvietnē bez maksas, bet rosināt lasīt īstas ziņas, nevis visādus ierakstus “Facebook”. Cilvēkiem taču beidzot būtu jāsaprot atšķirība starp pilsoņa x ierakstu “Facebook” vietnē vai kādu nezināmas izcelsmes pārpublicētu rakstu un konkrēta medija, konkrēta žurnālista sagatavotu informāciju.

Atgriezīsimies pie mūsu vēlmes, lai par saturu maksā. Ko mēs īsti prasām un vai no tām patiešām “kapeikām” mēs bagāti kļūstam? Tāpat kā nevar kūka pati uzcepties bez cepējiem un bez produktiem, tā nevar uzturēt portālu ar samaksu, ko mēs prasām par maksas rakstu. Tā drīzāk ir pieradināšanas maksa. Mēs soli pa solim cenšamies pieradināt cilvēkus pie domas, ka, tāpat kā par kūkām, kā avīzi papīra formātā, tā žurnālistu gatavotām ziņām, portālā ir jāmaksā, ja vien vēlas tās lasīt, protams. Tas ir mūsu darbs, nevis izklaide. Prasām, pirmo reizi mūs abonējot, 99 centus par četru nedēļu maksas satura lasīšanu. 99 centus!!! Tiešām ir kāds, kurš to nevar atļauties, ja viņam ir dators un viedtālrunis? Ja ir, mēs uzsauksim! Nopietni!

Ja jūs vēlaties lasīt ne vien pašvaldības darbinieku veidotās preses relīzes, cilvēku ierakstus “Facebook” profilos, bet žurnālistu sagatavotus rakstus par norisēm mums apkārt, tad vai nu abonējiet drukāto laikrakstu vai e-avīzi datorā, telefonā, vai atraujiet no sevis tos nelaimīgos 99 centus un lasiet maksas rakstus.

Es domāju, ka ne jau naudā ir tā problēma, bet uzskatā, ka viss, kas ir virtuālajā vidē, ir bez maksas un apgrūtinājumā veikt darbību kopumu, lai piekļūtu tam maksas saturam. Tieši tāpēc vienkāršāk ir kļūt par virtuālā satura – e-avīze un Ziemeļlatvija Plus – abonentu un aizmirst par procedūru. Jā, tur jau nebūs vairs 99 centi, bet 2,99. Mediju jomas pētnieki uzskata, ka jaunajai paaudzei nav problēmu ar satura pirkšanu, jo tā jau ir radusi vis kaut ko pirkt telefonā un datorā, problēmas ir vidējai un vecākajai paaudze, kura tika pieradināta, ka virtuālā vidē informācija ir bez maksas. Jautājums – kas ir tas par saturu, kas ir bez maksas. Mēs ļoti labi zinām, ka virtuālajā vidē mums “iebaro” dezinfomāciju, manipulatīvas puspatiesības, ka tam tiek algota vesela dezinformatoru armija, kas nav redzama, jo nebrauc ar tankiem, bet cīnās tikpat nežēlīgi. Informatīvajā karā diemžēl naidniekiem uzvarēt ir daudz vienkāršāk nekā reālajā karā. Maksas saturs neizbēgami ienāks mūsu dzīvē, un, ja vien valsts nesajutīs pārāk lielu dezinformācijas izplatīšanās draudus un nepiešķirs medijiem pa maisam naudas, kas, protams, nav reāls scenārijs, mums būs jāmācās maksāt arī par saturu. Jo no zila gaisa nevar iztikt neviens, arī medijs. Kaut kad jau mums apniks lasīt tos provokatīvos virsrakstus un dīvainās neko neizsakošās ziņas. Varbūt pat pienāks laiks, kad pašvaldības nevarēs imitēt medijus, lai tikai aizsteigtos priekšā sliktu rakstošajiem žurnālistiem. Jā, tā ir joprojām izplatīta lieta, pie varas esošo “lūpas uzmešana’’, sak, nu kāpēc jums atkal par to bija jāraksta, tas kaitē novada tēlam. Nu tieši tāpēc mums jāraksta, lai jums gribētos strādāt tā, lai novada tēlu nekas neaptumšotu. Medijs ir sabiedrības interešu sargs un pārstāvis.

Neatkarīga prese ir ne tikai neērta, bet tā ir valsts neatkarības garants. To vārdos saprot visi, arī pašvaldības, kas lielāku vai pieticīgāku summu atvēl informācijas nešanai tautās. Tas, ka pašvaldība informē par to, kas novadā svarīgs notiek, protams, nav nekas slikts, tas ir labi, arī mēs šo informāciju nesam tālāk saviem lasītājiem. Slikta prakse ir tur, kur pašvaldība cenšas ieņemt medija vietu, nevis sadarbojas informācijas izplatīšanā, bet konkurē ar žurnālistiem vai pat slēpj informāciju, lai tikai būtu pirmie, kas savā mājaslapā ievietojuši informāciju un nekas slikts neiznāktu gaismā.

Sacensties ar iespējām, kas gūstamas par nodokļu maksātāju naudu, nevar neviens medijs Latvijā. Mēs pelnām vai, precīzāk, laikraksta veidošanas un portāla uzturēšanas izdevumus sedzam no abonēšanas, reklāmas un sludinājumu naudas, kā arī pēdējos gados valsts piešķirtajiem līdzekļiem par medija projekta rakstiem. Tas ir tas mazumiņš, kā valdība nākusi talkā medijiem, jo pretēji daudzi novadi paliktu bez neatkarīgās preses. Tieši valdība un arī 100 deputāti ir atbildīgi par preses tirgus izkropļošanu Latvijā, situāciju, ka mums pašvaldības var, ja vēlas, tēlot medijus un virtuālajā vidē prasīt maksu par saturu ir negods, jo cilvēki ir pieradināti virtuālo saturu uzskatīt par bezmaksas opciju.

Tad ir vai nav 99 centi daudz par žurnālista un redakcijas komandas darbu, lemt jums. Ja mūsu darbs jums šķiet labs, tad ir vērts maksāt, ja ne – ir citas opcijas, informācijas tagad ir tik daudz, ka vislielākā problēma ir sēnalas atšķirt no graudiem, uzticamas ziņas no kāda izplatītiem izdomājumiem vai speciāli safabricētas informācijas.

Mēs allaž nākam talkā, kad jāmobilizē cilvēki kādas nozares atbalstā, problēmas risināšanā. Mēs rakstām un skaidrojam, lai panāktu vislabāko iespējamo risinājumu sarežģītos jautājumos. Varbūt ir pienācis laiks nākt arī talkā medijam, rosinot abonēt e-avīzi, samaksāt par rakstu, jo redakcija arī ir vietējais uzņēmums. Un kāpēc gan lai to nedarītu vietējie deputāti, uzņēmēji, pedagogi? Utopiski? Nez vai. Man gribētos teikt – cerīgi.

“Ziemeļlatviju” dibināja aktīvi un atbildīgi ļaudis 1925. gadā. Tā bijusi blakus visos laikos. Un tie nebūt nav bijuši viegli laiki. Arī šis nav viegls, bet grūtības mobilizē un liek domāt.

Cienīsim viens otru un katra darba nozīmību.