Reklāma

Tik dažādās valsts robežas

Pirms dažām dienām intervēju vietējo robežsargu, joprojām prātā virmo pārdomas, cik gan dažādas robežas valstij ir ar kaimiņzemēm. Kur mūsu gadījumā ar vienu kāju var atrasties Latvijā un otru Igaunijā, bet citā – bez personu apliecinoša dokumenta un caurlaides nemaz nedomā atrasties pierobežas joslā (tas nav tas pats, kas vienkārši pierobeža), kur nu vēl šķērsot robežu, ir vajadzīga arī vīza, – šeit domāju robežattiecības ar Krieviju. 

Uzturoties vai dzīvojot pierobežā, ir jārēķinās, ka robežsardzes darbinieki var apturēt pat pagasta centrā – “iebāzt degunu” automašīnas salonā, lūgt atvērt bagāžnieku. Līdz ar to vienmēr atradīsies kāds, kas ar to nebūs mierā, pie sevis uzdodot jautājumu, kāpēc visiem ir jājūtas kā pārkāpējiem vai kontrabandistiem. Apturēts uz aizdomu pamata. Bet tāds ir amatpersonas darbs, un punkts. Un vēl, kas tagad notiek uz Latvijas robežas ar Baltkrieviju, ir pavisam cits stāsts. Ir grūti iztēloties, ko piedzīvo vietējie iedzīvotāji vairākos pierobežas novados, dzīvojot ārkārtējās situācijas apstākļos. Visticamāk, pie ierastās ikdienas viņi tik ātri atgriezties nevarēs.

Sarunas laikā ar robežsargu pārmijām vārdus par Ivara Zviedra dokumentālās filmas “Valkātājs” pausto stāstu, kurā redzama robežsargu darba ikdiena no tās puses, kuru mēs parasti neredzam – ar reālu imigrantu aizturēšanas procesu, ar visām no tā izrietošām darbībām. Tie kas nezina, filma veidota par jaunu profesiju “valkātājs”, kas apzināti balansē uz likuma robežas. Katru gadu Eiropā nelikumīgi iekļūst apmēram 500 000 nelegālo imigrantu. Kāds no ceļiem uz Eiropas Savienību ved cauri Latvijas mežiem un purviem Krievijas pierobežā. Tieši nelegālā imigrācija un bezdarbs Latvijas un Eiropas Savienības austrumu pierobežā rada profesiju “valkātājs”. Filma seko līdzi pierobežas iedzimtā Pepiņa gaitām. Viņš mežā pie Eiropas Savienības austrumu robežas naktī satiek nelegālos imigrantus. Šī tikšanās ir nejaušība vai rūpīgs plāns? Uz šo jautājumu arī tiek sniegta atbilde. 

Kopš filmas pirmizrādes drīz jau būs apritējuši divi gadi, bet, manuprāt, tā savu aktualitāti nezaudē joprojām. “Valkātāju” esmu noskatījusies trīs reizes. Pirmoreiz to skatījos viena pati, ieurbusies datora ekrānā. Man bija svarīgi, ka dzirdu katru vārdu, kas izskan no kino varoņu mutes, ka apkārt kāds nenovērš uzmanību. Atminos, kā vienā brīdī pat skaļi iesmējos, jo kino ainas patiesi ir izdevies izvērst dzīvas. Turklāt, ja cilvēki, kas figurē kino lentē ir pazīstami, tad skatīties ir vēl jo interesantāk. Labi atceros, ka tie, kuri devās to skatīties uz lielā ekrāna vietējā pagasta kultūras namā, vēlāk gan teica, ka pusi nav sapratuši un domu nav uztvēruši. Varbūt par to nemaz nav jābrīnās, ja kultūras nams ir ļaužu pilns un blakussēdētājs var novērst uzmanību.

Tajā pašā laikā šādas pulcēšanās uz kādu kino seansu (ārpus pilsētām) noteikti saliedē pagasta ļaudis un rada tādu vienotības, kopības sajūtu, ko mēs, latvieši, jo īpaši piedzīvojam un izjūtam tieši novembrī. Esmu dzirdējusi, ja vien pēkšņi neparādīsies kādi jauni apstākļi, jau šajā mēnesī vairākās vietās tiks atrādīts jaunākais latviešu kino veikums.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Ziemellatvija.lv komanda.