Taureņus nokāva vientulība

Dzīve ir cietusi pilnīgu neveiksmi, ja attiecības ir jāpērk par naudu, – ne jau tikai sekss, kas kopš seniem laikiem ir bijis izplatīts šāda darījuma objekts, bet arī bērnu un vecāku saikne, draudzība, līdzi jušana un tamlīdzīgas emocijas. Kā dzīvot, lai mūža otrajā pusē nenonāktu šādā neapskaužamā situācijā? Tas ir viens no jautājumiem, kas rodas pēc Smiltenes Tautas teātra jaunā iestudējuma “Šeit bija taureņi” pirmizrādes noskatīšanās. Šī izrāde Krišjāņa Salmiņa režijā ir pavisam svaiga, ceļu pie skatītājiem tā uzsāka 3. decembrī.

Izrādes galvenās varones, sievietes pusmūžā, dzīvē taureņu – prieka, laimes, cerības un skaistuma simbolu – vairs nav. Ir drausmīga, nežēlīga vientulība. Lai būtu sajūta, ka blakus ir kāds no vecākiem, kas savā bērnā ieklausās, sieviete no ielas atved vecu bezpajumtnieku, iztēlojas, ka tas ir viņas tēvs, stāsta viņam savu izfantazēto dzīvi, kurā jaunībā bijusi maharadžu, naftas magnātu un baronu aplidota un lutināta. Vecais vīrs šķietami klausās, jo ir kurls, bet, lai būtu vēl mierīgāks, sieviete viltus tēvam iebaro medikamentus, tikai pārdozē – nejauši noindē.

Mīlestības ilūziju Eda (tā sauc galveno varoni) cenšas nopirkt no putekļu sūcēja pārdevēja, kurš nejauši uzrodas viņas dzīvoklī, – dod svešajam vīrietim pajumti, ēdina, apģērbj, bet atkal neveicas, vīrietis izrādās zaglis, kurš savu namamāti apzog un pie viena nejauši atklāj, ka Edai jaunībā bijis dēls, kuru viņa, pavisam mazu zīdainīti, atdevusi adopcijai.

No kalpones Eda grib nopirkt draudzību, – lai ir kāds, kas naktī, kad moka bezmiegs, pasēž viņai blakus un parunājas. Taču kalpone ir nogurusi, naktīs grib izgulēties, nevajag viņai arī par naudu liekas klapatas ar saimnieci.

Izrāde atklāj, ka cilvēka izdomai, kā izbēgt no vientulības, robežu nav, bet tajā pašā laikā atgādina, ka dzīvē visu nevar nopirkt par naudu. It īpaši to, kas, manuprāt, ir vislielākā vērtība ikvienam. Un tie ir savējie, īstie cilvēki blakus, – ne tikai radniecības, bet arī sajūtu ziņā. Taču mijiedarbību ar viņiem ir jāprot veidot. Reizēm šķiet, – nu labi, neiet viss ideāli, tāpēc šīs attiecības metu projām, it sevišķi, ja ir aizvainojuma sajūta un sirds sāp, bet gan jau būs nākamās. Taču beigās var sanākt tā, ka cilvēks paliek viens, jo īstie, savējie nemaz tā apkārt nemētājas, un rezultātā vienīgie draugi, radi un otrās pusītes mājo fantāziju pasaulē.

Vieniem izveidot īstas attiecības, kas dod jēgu dzīvei, traucē egoisms, citiem – pārspīlēts pašlepnums, vēl citiem – mūžīgā ideāla meklējumi. Katram – sava uts. Taču ir svarīgi saprast savas kļūdas un no tām mācīties. Jā, tas ir grūti, tikpat grūti, cik piedot un izrunāties, ja kaut kas bijis ne tā, bet ne velti ir teiciens, – cilvēks nav vientuļa sala. Blakus vajag savējos. Varbūt ne katru dienu, bet, lai ir sajūta, ka tev ir cilvēks, kurš par tevi domā, kurš, ja vajadzēs, uzklausīs, palīdzēs, sapratīs, mīlēs, un tu, ja vajadzēs, darīsi tāpat. Notiks enerģijas mijiedarbība, nevis enerģija krāsies tikai tevī un beigās tevī arī eksplodēs ar neprognozējamām sekām.