Policija ieradās “zirga pajūgā”

Ticu tam, ka, ja cilvēks otram palīdz, nedomādams par savu pašlabumu, agri vai vēlu tas kaut kādā veidā atdarās. Tas gan nenozīmē, ka tagad vajadzētu speciāli darīt ko tādu, kas apkārtējos izraisītu vieglu smīnu. Dzīvē situācijas ir tik dažādas, jāspēj tikai tās izvērtēt un pieņemt savai sirdsapziņai pieņemamus lēmumus.

Šāds lēmums – palīdzēt vai pagriezt galvu uz otru pusi ar domu: “Tā tam dzērājam arī vajag!” ‒ mums bija jāpieņem vienā no saulainām maija brīvdienām. Dodoties mājās no pasākuma un priecājoties par ziedošo Lugažu laukumu, skatam pavērās ne visai estētiska aina. Proti, knapi kustoties, pa Beverīnas ielu klumpurēja stipri piedzēries jauns vīrietis. Nošausminājāmies, kā tik karstā laikā var tik daudz alkohola iedzert, un skatījāmies, kas notiks tālāk. Pēkšņi puisim no kājas nokrita kurpe, un viņš liecās to pacelt un uzvilkt kājā. Taču, nespēdams taisni nostāvēt, krita ar galvu pret asfaltu. Mēs atradāmies otrpus ielai un vienīgais, ko tobrīd spējām, bija iekliegties. Pēc pirmā kritiena kaut kā pieslējās un krita atkal – galvai kā akmenim atsitoties pret asfaltu. Pieskrienot klāt pakritušajam, sapratām, ka viņš ir jānones no ielas, jo var notikt vēl lielāka nelaime. Par laimi, redzot gulošo, apstājās automašīna un tās pasažieris palīdzēja viņu nonest malā. Ātrumā un apjukumā zvanīju uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112 un stāstīju par notikušo. Operatore izlēma mani savienot ar Valsts policiju. Arī tiem izstāstīju, kas noticis, un man ieteica sagaidīt policijas patruļu. Protams, ka negrasījāmies puisi pamest ielas malā, jo viņš vairs nebija spējīgs ne tikai paiet, bet arī adekvāti kontaktēties. Pēc mirkļa pie mūsu trijotnes piestāja krieviski runājošs velosipēdists. Jautājot, kas noticis, kopā pieņēmām lēmumu, ka gulošais jānones ēnā zem krūma, jo saule cepināja kā uz pannas. Minūtes ritēja kā mūžība, policija nebrauca, tāpēc nolēmu zvanīt otru reizi, lai painteresētos, cik tālu ir mūsu izsauktā policijas patruļa. Saņēmu atbildi, ka policijas patruļa tiek meklēta. Sapratu, ka pakritušajam dzērājpuisim palīdzība nepieciešama nekavējoties, tāpēc izsaucu neatliekamo medicīnisko palīdzību. Par laimi, viņi ieradās pāris minūtēs. Mediķi nolēma viņu hospitalizēt, ar nestuvēm iecēlām mašīnā, un mēs varējām doties mājās. Izstāstījām, ka esam izsaukuši arī policiju, un mediķi mums teica, ka par šo gadījumu informēs policiju.

Bija aizritējusi jau stunda, bet mūsu policija kaut kur droši vien uz Valku “klimperēja” zirga pajūgā. Jautri, lai neteiktu vairāk. Pēc tam no mājas pagalma manīju, ka policijas patruļa riņķo ap manis norādīto vietu. Iedomājos, ka, iespējams, vajadzēja man atzvanīt un pateikt, ka situācija ir nokārtota, bet sevi mierināju, ka ir sestdienas vakars, tāpēc policijai nebūtu par skādi pariņķot pa pilsētu, ja jau ir lēnu garu ieradusies. Valkā ir policijas iecirknis, tāpēc gribas skaļi kliegt par to, ko šim dienestam ir nodarījusi šī izslavētā reorganizācija. Tas ir absurds, lai neteiktu vairāk.