Pa pēdām uzrakstītajam vārdam

Katram ir iespējas publiski izteikties un paust savas doms. Priecē, ka cilvēki prot izteikt ne tikai kritiku un negatīvas emocijas, bet neskopojas arī ar labiem vārdiem. Bija patīkami ieskatīties komentāros mūsu laikraksta sociālo tīklu kontā, kur pie publikācijas “Autoveikals – laukos neaizstājams” daudzi iedzīvotāji bija dalījušies savā pieredzē, slavēdami autoveikalu pārdevēju un šoferīšu darbu.

Varu tikai piekrist komentētājiem, – autoveikalu esamība mūsdienās ir kaut kas nenovērtējams. Tāda sajūta, ka tiem, vieniem no retajiem, vēl rūp tā paaudze, kas dzīvo lauku viensētās, nebrauc ar personīgo automašīnu vai veselības dēļ ir grūtības iekāpt autobusā un tālu pārvietoties.

“Desmit ziemas, desmit vasaras aizritēja autoveikala darbā, varētu tagad romānu uzrakstīt par tiem laikiem

80. gados, neviens prezidents nav pabraucis pa tukšajiem laukiem, lai paskatās, kas notiek, tantuki iekrīt kupenā, jāvelk ārā, jāpalīdz tikt līdz istabai,” rakstīja Anna.

Savukārt Sigita atsauc atmiņā, ka veikals uz riteņiem kādreiz ir ticis dēvēts citādāk: “No bērnības atceros, ka tos toreiz dēvēja – autolav(u)ka. Jā, Latgales Bebrenē tādus ar sajūsmu gaidīja piebraucam ceļgalā kā lieli, tā mazi. Un patika man tie laiki. Tagad bildi skatos, prieks, ka mašīnas citādākas, vismaz kaut kur progresējuši. Bez autoveikaliem, kā tos nu moderni latviski dēvē, tiešām laukos (provincēs) nekādi.”

Veidojot publikāciju, uzklausīju, kā autoveikalu pārdevējus (kuri vienlaikus ir arī šoferīši), tā pašus iedzīvotājus. Daudzus sirsnīgus un pateicības pilnus vārdus dzirdēju gan par Elmārīti, gan Sandriņu un pāris citiem, kuri apkalpo klientus mūspusē.

Visus labos vārdus, adresētus autoveikalu/izbraukuma tirdzniecības pārstāvjiem, neuzskaitīšu, bet galvenā doma, kas izskan starp atsauksmēm, sākot no Valkas līdz pat Tukuma, Jēkabpils un daudzu citu novadu ļaudīm: “Paldies, ka ir tādi veikali kā AUTOVEIKALS, kas ļauj dziļos laukos cilvēkam iegādāties pārtiku.”

Laikā, kad iedzīvotājiem skaļi jāsauc un jāiestājas par skolu un pasta nodaļu saglabāšanu lauku reģionos, autoveikali nemainīgi atrod ceļu pie katra iedzīvotāja, kuram šis pakalpojums ir aktuāls. Šajā kontekstā vēlētos citēt kādu vēstuli, kuru pirms dažām dienām saņēma redakcija no kāda lasītāja Roberta: “Kontekstā ar šī brīža Latvijas pasta ažiotāžām par dramatisku pasta nodaļu slēgšanu. Ideja ir vismaz pasta pamatfunkciju uzticēšanu šim autoveikalam. Kur vēl tuvāk cilvēkam var būt? “Pastnieks pēc izsaukuma?”. Sajūta ka neviens no pasta valdes nav bijis ārzemēs. Tur nevis iznīcina, tieši pretēji – mēģina atdzīvināt mazos miestiņus, kaut tūristu piesaistē. Respektīvi, ciematiņā ir viens maziņš veikaliņš, kur gan pārtika, gan suvenīri, gan pasta funkciju veic viena iestāde un to visu spēj izdarīt viens cilvēks. Un nav nekas jāiznīcina. Vai jūs, lūdzu, kā medijs varētu “Latvijas Pastam” piedāvāt šos variantus? Citādāk tiešām sajūta, ka būs mums Rīga un tukšums. Likvidē pastu, likvidē skolas, kā gan laukos var dzīvot jaunatne, ja bērns uz skolu netiek, jo likvidēta. Pilnīgi skumji.”

Tas ir tikai piemērs tam, lai kāda būtu situācija, jāmeklē risinājumi, citas alternatīvas, pirms pieņemt galīgus un neatgriežamus lēmumus. Varbūt izdodas.