Kurš var gribēt karu?

Vakardienai bija jābūt darbīgai dienai, kā jau allaž, kad gatavojam un sūtām uz tipogrāfiju jauno laikraksta numuru. Bija arī jāatrod kādi apsveikuma vārdi kolēģei Ingai, kurai dzimšanas diena. Tādai darbīgai un priecīgai dienai. Bet rīts atnesa ziņu, kas pārņēma prātu, jā, un šokēja. Krievija naktī uzbrukusi Ukrainai.

It kā tik daudz brīdinājumu iepriekš par to bija, reizēm šķita, ka par daudz baida, īpaši, kad Baidens nosauca datumu un nedēļu, kad uzbrukums būs. Gribējās ticēt kaut kādam loģiskam saprātam, jo cik trakam jābūt cilvēkam, lai sūtītu nāvē savas valsts karavīrus, lai ieņemtu citas valsts teritoriju, saprotot, ka mirs cilvēki. Mūsdienās! Tas skan tik neticami. Bet diemžēl ir reāli.

Rakstu šīs rindas un galvā jaucas domas, kuru pamatā – kā tas iespējams un kāpēc? Es saprastu, ka pilsoņu karš varētu izcelties totalitārās valstīs, kur diktators apspiež savu tautu, kā tas ir Ziemeļkorejā vai Baltkrievijā, kad vairs nav spēka izturēt apspiešanu, kad cilvēki vēlas dzīvot brīvi. Bet nespēju izprast argumentus, kad jāuzbrūk, lai izcīnītu gabaliņu zemes, atņemtu to, jo, lūk, mēs uzskatām, ka tā ir mūsu un jūs vispār arī esat mūsu.

Krievija nebūt nav laimes un pārticības zeme tās parastajiem iedzīvotājiem. Šķiet, nav filmas, kur paši krievi nepopularizētu Rietumu pasaules dzīves līmeni, sakārtotību. Pēc tā tiecas un uz Ameriku, Eiropu aizceļo, sapērkot īpašumus, Krievijas bagātākie un slavenākie cilvēki. Uz Eiropu sūta studēt bērnus, brauc ārstēties. Tās ir kā paralēlās pasaules – Krievijas varas naids pret Ameriku, NATO un Eiropas Savienību un cilvēku sapņainās cerības dzīvot kā Eiropā. Iespējams, tieši tāpēc ir vajadzība pēc ārējā ienaidnieka, lai vara attaisnotu savu nespēju panākt valsts attīstību. Kaut kā šķita, ka citu zemju iekarošana ir pagātne. Barbaru laiku paraža. Bet, izrādās, nē.

Šodien, šķiet, visi saprātīgie cilvēki aizdomājas, kādas šausmas izjūt cilvēki Ukrainā. Kāds viņiem bija šis vakardienas rīts, kāds ir šis, jo notikumi attīstās strauji. Kāds ir apņēmības pilns cīnīties par savu zemi, kāds krāmē čemodānu un gatavs pamest visu, lai glābtu dzīvību. Es šodien aizdomājos arī par to, ko jūt un domā ļaudis Krievijā. Parasti krievu cilvēki. Vai tiešām vēlas karu? Sēž pie brokastu galda un saka – malacis, Putins, re, padzīs ukraiņus un zeme būs mūsu, jo, kā viņš teica, tā jau arī ir mūsu. Godavārds, nespēju tam ticēt. Spēju saprast, ka cilvēki nostājas vienas vai otras ideoloģijas pusē, turas pie savas pārliecības, tic un piemeklē argumentus, lai spēcinātu savu taisnību. Bet tas ir pieļaujami līdz brīdim, kamēr par to vien cīnāmies vārdu divkaujās, nevis ar ieročiem rokās. Arī Latvijā neatkarīgi no tautības ir cilvēki, kas atbalsta Putina idejas sev vien saprotamu argumentu dēļ, ko paši savā galvā pieņēmuši, un ir tādi, kas nešaubās par Ukrainas tiesībām dzīvot savā zemē.

Skaidrs viens – ne Ukrainā, ne arī mēs Latvijā nedzīvosim tā, kā līdz šim. Karš sev līdzi nes ne tikai nāvi, ciešanas kara zonā esošajiem, bet ekonomiskās sekas citās valstīs. Esam tik ciešām enerģētiskām važām savijušies ar Krieviju, ka tagad, drudžaini meklējot alternatīvas, ir skaidrs – par vēlu, kungi. Un te nu mēs, tāpat kā parastie cilvēki Krievijā, kuriem nav nekādas iespējas pateikt nē karam, nepateiksim nē cenu kāpumam. Vienīgais labums, ko saredzu šajā situācijā, – Eiropas līderiem beidzot tās rozā brilles attiecībā uz Krievijas varu būs nokritušas. Baidīšana ar sankcijām nevainagojās panākumiem, tā Putinu neatturēja. Vai tagad gatavotās, solītās ko daudz mainīs? Vai vispār ir kāda sankcija, kas var apstādināt cilvēku, kuram neeksistē pats svētākais – daudzu cilvēku dzīvības?