Reklāma

Kūku terapija

Šodien izlasīju kolēģes ierakstu, kas tapis pirms četriem gadiem, un saskumu – tik ļoti jauka pēkšņi šķiet parasta situācija, kad laiku pa laikam smējāmies par Ingas sarunām ar igauņu Jānu krievu valodā. Saskumu, jo tā patiešām ir pagātne. Laiki mainījušies. Tāpat saskumu, ka šogad atkal nebūs kūku konkursa. Tomēr tas bija tāds feins pasākums, kad mūsu čaklās kūku meistares varēja parādīt savu varēšanu un palūkot, kā to lietu pieprot citas. Un tad vēl superīgās meistarklases ar konditoru Kairu pāri.

Nesen viņus nejauši satiku lidostā. Izrādās, atvaļinājumu bijām pavadījuši vienā valstī – Horvātijā. Noteikti rekomendēju, ja nu kādam ceļošana ir tīkama nodarbe. 

Ko mēs darām, kad esam citā valstī? Skatāmies skaistās vietas, baudām dzīvi un vietējos ēdienus, lūkojam, kā tur dzīvo cilvēki utt. Man ceļošana šķiet svarīga ne tikai tāpēc, ka tad var atslēgties no ikdienas, bet arī tāpēc, ka, skatoties, kas labs un ne tik labs ir citur, labāk novērtē pašu zemes labumus. Piemēram, ēdienu. Esmu bijusi daudzās valstīs un teikšu jums tā – tik garšīgas kūkas, kā cep mūsu kūku meistares, jāmeklē ar uguni. Protams, allaž jau atrodas un nobaudām ko izcili gardu pēc mūsu gaumes, bet tik un tā šķiet – mums ir labāk, jo lielāka dažādība arī tad, ja nezini tās super labās vietas. Mums, piemēram, konditorejās katrā pilsētā piedāvājums atšķiras, jā, tur ir tie paši eklēri, Vecrīgas, groziņi, tortes, bet katrā vietā citādākas. Arī maizes mums ir 101. Horvātijā, Itālijā, Portugālē ej, kurā maiznīcā gribi, visur produkcija par 90% vienāda. Pilsētas mainās, bet piedāvājums ne.

Šodien izlasīju ziņu par kūku cepēju no Gaujienas puses un tik ļoti sakārojās īstu mājas torti. Tādu latvisku, ar Aleksandra kārtu, kurai jūtama sviesta garša, nedaudz skābenu zaptīti un krēmu, kas nav ne par daudz, ne par maz. Un pūkainu biskvītu. Tādu, kas mums asociējas ar vārdu – mājas. Visādas kūkas jau svešās zemēs redzētas, Vācijā kādā Brēmenes kafejnīcā bija tādi skaistu gardumu kalni un viss, ko pagaršojām, tiešām izcils, taču tādas latviskās mājas tortes tomēr nav, un punkts. Atminos savas bērnības dzimšanas dienas tieši tortes dēļ, kura allaž manai dzimšanas dienai par godu tika sūtīta pie Čakārņtantes vai Lauktehnikas Martas. Ak, puskaraļvalsti par šo torti varētu solīt, tik garda tā ir manās atmiņās. Protams, arī tagad svētki nozīmē torti un kādus daudzus gadus ar tām ir eksperimentēts. Esmu kaut ko taisījusi pati, tad sūtījusi pie mūspuses kūku meistariem dažādas mūsdienu jaunās kūkas un atnākusi atpakaļ pie tradicionālās mājas kūkas. Jā, kārojas tieši to – ar bērnības garšu. Tieši tāpēc pagājušajā gadā uz savu dzimšanas dienu pasūtīju torti pie visiem labi zināmās kūku cepējas Jolantas Eberhardes. Nu skaista, garda, vārdam nav vietas! Domāju, nu gan saēdīsimies, bet kaut kā kūka tik ātri pazuda, ka šķita – vajadzēja lielāku sūtīt. Un tagad domāju, tiešām jāgaida līdz dzimšanas dienai? Man taču tā tikai maijā. Jā, kurš tad to ir izdomājis, ka mājas torti drīkst sūtīt vien uz dzimšanas dienām? Paši jau vien izdomājām. Atminos gadījumu, kad pasūtīju torti dēlam uz dzimšanas dienu, bet kūkas cepēja sajauca datumus un nonācām situācijā – torte ir, bet jubilejas nav. Ko darīt? Teikt, ka neko nezinām, mums kūku vajag pēc nedēļas? Pasitām torti padusē, pasaucām vēl ēdājus un bijām tik laimīgi, ēdot torti bez iemesla. Tiešām – varbūt jāpasūta torte vienkārši, lai uzlabotu omu? Tā nez dara? Droši vien, jo tā sanāktu laba kūku terapija. Un terapija mums šajā trakajā laikā ļoti noderētu.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Ziemellatvija.lv komanda.