
Iezvanās mans mobilais telefons ar darba numura pieslēgumu. Zvanītāja numurs svešs, kontaktos nav saglabāts. Paceļu. “Jūs esat Smiltenes žurnāliste, vai varat palīdzēt?” jautā kāds vīrietis. Kā viņu sauc, priekšā nestādās.
Jau sagatavoju diktofonu ar domu, ka tūlīt tiks ierosināta tēma publikācijai. Taču nē. Vīrietis lūdz uz viņa kontu pārskaitīt nelielu naudas aizdevumu, 13,50 eiro, – bijis slimnīcā Rīgā, tagad sēž Rīgas autoostā, netiek uz mājām, jo nav naudas autobusa biļetei. Esot trešās grupas invalīds (tiesības bez maksas izmantot sabiedrisko transportlīdzekli ir tikai personām ar I un II invaliditātes grupu).
Apmulstu. “Jums nav neviena radinieka vai drauga, kuram lūgt palīdzību?” vaicāju vīrietim – svešiniekam, kurš joprojām nestādās priekšā. Nē, vecajiem draugiem negribot prasīt. “Sazinieties ar mūsu Sociālo dienestu, nosūtīšu tālruņa numuru.” Nē, sociālie darbinieki savulaik esot izjaukuši viņa ģimeni. Bet tos 13,50 eiro viņš man atdošot, naudu saņemšot 5. februārī un tad pārskaitīšot uz manu bankas kontu.
Pirmkārt, autobusa biļete no Rīgas līdz Smiltenei maksā aptuveni 5,60 vai 5,80 eiro, kā nu kurā reisā, taču labi, varbūt cilvēks grib paēst. Otrkārt, Valsts policija nepagurdama brīdina nekādā gadījumā nenodot savus bankas datus trešajām personām, tāpat arī neievadīt apšaubāmās vietnēs savus internetbankas un personas datus, kā arī neapstiprināt maksājumus, ja nav pārliecības par tiem, jo Latvijā zeļ un plaukst dažādi krāpniecības paveidi.
Es naudu nepārskaitīju. Tāpat to nedarīja mana kolēģe Inga Karpova, kura tajā pašā dienā saņēma tādu pašu lūgumu no šī paša vīrieša (proti, no viena un tā paša tālruņa numura).
Taču sajūtas man bija divējādas. Ja vīrietis ir teicis patiesību, netiek mājās un šis nav mēģinājums izkrāpt naudu, tad būtu tikai cilvēciski viņam palīdzēt (kaut gan, protams, ir savādi, ja bezmaz “pēdējais salmiņš” ir žurnālisti). Taču mēs dzīvojam pasaulē, kurā svešiniekiem nevar uzticēties. Savā darba e-pastā regulāri saņemu Valsts policijas izsūtītas relīzes par dažādiem naudas izkrāpšanas gadījumiem. Klasika ir stāsti par tuviniekiem, kuri iekļuvuši ceļu satiksmes negadījumā un kuriem jāpalīdz ar lielas naudas pārskaitījumu. Jaunākais piegājiens ir krāpnieciski zvani par elektroenerģijas skaitītāja nomaiņu mājoklī saistībā ar gaidāmo elektroenerģijas sinhronizāciju Baltijas valstīs, – krāpnieciskos nolūkos personai tiek lūgts veikt autentifikāciju savā internetbankā ar Smart-ID, tādējādi piekļūstot viņas datiem.
Bet, atgriežoties pie konkrētā gadījuma ar konkrēto vīrieti, – ja viņš tiešām bija bez ļauniem nodomiem un reāli bez naudas ēšanai un autobusa biļetei, tad arī viņš ir krāpnieku izsētās sēklas “neuzticies nevienam” upuris. Un realitātē tādas situācijas, kādu viņš aprakstīja, pastāv. Ir daudz gadījumu, kad, piemēram, Vidzemes slimnīca sazinās ar pašvaldības Sociālo dienestu un informē, ka attiecīgā novada iedzīvotājs ir pabeidzis ārstēties, izrakstīts no slimnīcas, bet dažādu iemeslu netiek mājās, un tā notiekot gan ar senioriem, gan ar gados jauniem cilvēkiem.
Reklāma