Katram pasažierim klāt nevar piestāvēt

Pēc traģiskās avārijas uz Ventspils šosejas, kurā, avarējot mikroautobusam, dzīvību zaudēja divi cilvēki, kā arī bija vairāki cietušie, aktuālāks kļuvis jautājums par drošības jostu lietošanu autobusos. Pieredze rāda, ka tomēr ne visi izmanto drošības jostas un brauciena laikā piesprādzējas. Arī Valsts policija tam šobrīd pievērsusi lielāku uzmanību. Policijas darbinieki dodas reidos un pārbauda, vai pasažieri autobusos ir piesprādzējušies.

Valsts policija atgādina, ka visiem transportlīdzekļu vadītājiem un pasažieriem, kuru sēdvietas ir aprīkotas ar drošības jostu, braukšanas laikā jābūt piesprādzētiem.

Drošība pirmajā vietā

Prasība lietot drošības jostas attiecas kā uz mikroautobusu, tā starppilsētu autobusu vadītājiem un pasažieriem. “Jau tā ikvienam šoferim ir nenormāla atbildība uz ceļa. Iedomājieties situāciju. Braucu no Daugavpils. Izbraucām vakarā septiņos. Uz ceļa melnais ledus 83 kilometru garumā. Tas nozīmē, ka visa uzmanība ir intensīvi pievērsta ceļam. Vienīgā doma, lai autobuss turas uz ceļa. Kāda te var būt sekošana tam, kas notiek salonā. Bail galvu pagriezt uz salona pusi. Turklāt nakts laikā salonā ir nakts apgaismojums un ne nieka tajā atpakaļskata spogulī nevar redzēt, ko katrs dara salonā. Drošība ir pirmajā vietā, bet no šoferiem nevajag taisīt supervaroņus. Ja mums vēl būtu priekšā kāds elektroniskais panelis, kurš parādītu, ka kāds ir atsprādzējies, tad būtu pavisam cita lieta, zinātu, kam īsti vajag aizrādīt,” pārliecināts Māris Bernarts, Smiltenes novada pašvaldības autotransporta vadītājs.

Ikdienā viņš vada mikroautobusu ar deviņpadsmit sēdvietām, dodas dažādos reisos pēc vajadzības. “Ar pieaugušajiem ir vienkāršāk, viņi zina, ka jāpiesprādzējas. Nupat vedu skolotāju kolektīvu uz kādu semināru. Grūtāk ar bērniem, – viņi ir lieli brīvdomātāji. Nekad nevar paredzēt, kāda būs situācija. Visi sakāpj, piesprādzējas, bet pēkšņi brauciena vidū kādam kaut kas ienāk galvā, sāk pārvietoties pa salonu, kaut kur mesties, kaut ko meklēt. Tieši bērnus un pusaudžus man vairāk nākas pārvadāt. Man gan šajā ziņā ir paveicies, jo, dodoties reisā, bērniem vienmēr līdzi ir vismaz viens pavadonis – skolotājs, grupas vai kolektīva vadītājs. Līdz ar to ir, kas palīdz un arī šo jautājumu par drošības jostu lietošanu uzrauga un palīdz kontrolēt brauciena laikā. Pirms uzsākam reisu, piesprādzējas visi. Ja kāds netiek galā, jāpalīdz,” viņš uzsver.

Šoferis stāsta, ka līdz šim, ja policija ir apstādinājusi uz ceļa, tad galvenokārt, lai sekotu līdzi tam, vai kāds šoferis nav sēdies pie stūres alkohola reibumā. “Autobusu vadītāji nekad nav bijusi kategorija, kurus policija bieži apturētu. Parasti, ja aptur, tad primāri tā ir alkohola koncentrācijas pārbaude, bet uzmet aci arī notiekošajam salonā. Protams, pēc šī traģiskā negadījuma tagad vairāk skatās uz drošības jostu lietošanu. Uzskatu, ka tas viss ir viļņveidīgi un tāds visai īslaicīgs pasākums. Tagad daudzi tam pievērš uzmanību, bet, tiklīdz atgadīsies vēl kas tāds, kas skars kādu citu ceļu satiksmes dalībnieku kategoriju, tā šie papildu drošības pasākumi paliks mazākā plānā. Nedomāju, ka kopējo situāciju tas var uzlabot, ja padomājam, cik autobusu ikdienā dodas ceļā,” viņš pamato.

Izprot šoferu ikdienu

Neapskaužamā situācijā ir visi starppilsētu autobusu šoferi, uzskata valcēniete Līga Pulka-Lutere. “Labi – ekskursiju busos, bet starppilsētu maršrutos, kur reizēm jāpiestāj katrā pieturā! Pasažieri mainās, kāpj iekšā, ārā! Kā izkontrolēt? Šoferim jāpārdod biļetes – jāatbild par saņemto biļešu naudu, cik saņemta, cik pasažierim atdota. Katram, izsniedzot biļeti, šoferis var pateikt, ka jāpiesprādzējas, bet kā var prasīt atbildību no šofera, ja pārbaudes brīdī kāds nebūs piesprādzējies? Visi esam pieauguši cilvēki! Vai tiešām katrā pieturā šoferim jāstājas un jāiet apgaitā pa autobusu, pārbaudīt drošības jostas? Viegli jau runāt – zinās šoferi, kā nevadāt nepiesprādzējušos, bet reāli – pilnīgs absurds, prasīt atbildību šoferim par pilnīgi visiem pasažieriem starppilsētu autobusos,” neizpratni pauž Līga.

Pati pēdējoreiz braukusi ar sabiedrisko transportu pagājušajā piektdienā, 31. janvārī. “Braucu ar mūsu mazo Valkas pilsētas autobusu līdz stacijai pusdienlaikā un vakarā no stacijas atpakaļ līdz pilsētai. Autobuss abas reizes bija diezgan pilns. Jāatzīst, ka autobusā neredzēju nevienu pasažieri, kas būtu piesprādzējies. Piesprādzēju savu bērnu, tad piesprādzējos pati un pār plecu pamanīju, ka, uz mani skatoties, piesprādzējās vēl kāda sieviete. Vairāk neviens,” viņa skaidro un turpina: “Mans vīrs ir šoferis Valkas autoostā, tāpēc daudzmaz zinu, kāda ir starppilsētu autobusu šoferu ikdiena. Zinu, cik grūtu darbu viņi dara, cik liela ir viņu atbildība darba laikā. Šoferu darbs ir gan fiziski, gan emocionāli ļoti grūts – daudzās stundas pie stūres, nedrīkst atslābt ne brīdi, jāseko satiksmei, ceļam, arī tam, kas notiek autobusa salonā, jo šoferis jau tā atbild par katru cilvēku, ko uzņem autobusā. Absurdākais šķiet tas, ja pārbaudes laikā kāds nav piesprādzējies, pasažiera sods būtu 15 eiro, bet šoferim līdz pat 70 eiro. Šajā nav ne kripatiņas loģikas. Šoferis fiziski nevar katram piestāvēt blakus visu brauciena laiku, tāpēc viņam nav jāatbild par to, par ko viņš atbildēt vienkārši nevar!”

Kārķēniete Kristīne Kivliņa ikdienā bieži izmanto sabiedrisko transportu. “Visai bieži uz darbu un mājām izmantoju tieši sabiedriskā transporta pakalpojumus. Pēdējā laikā šoferīši autobusos aicina piesprādzēties. Reizi divos mēnešos braucu uz Rīgu, tur šādu aicinājumu līdz šim neesmu manījusi no šoferu puses, bet pati vienmēr piesprādzējos. Tas ir skumji, ka pēdējā laikā uz ceļiem ir ļoti daudz avāriju, un mūsu laikapstākļi ir neprognozējami. Tāpēc uzskatu, ka noteikti autobusos ir jāsprādzējas. Tas ir ļoti būtiski, jo avārijas gadījumā var izglābt cilvēkam dzīvību. Jāsaprot, ka mums, pasažieriem, ir jāsprādzējas ne jau šofera dēļ vai domājot par sodiem, kādus var piemērot, bet jāsprādzējas savas drošības dēļ,” pārliecināta Kristīne.

Uz piesprādzēšanos skubina autobusa vadītājs

Lai paraudzītos uz reālo situāciju, šīs nedēļas sākumā “Ziemeļlatvija” devās ar sabiedrisko transportu no Valkas uz Valmieru un atpakaļ. Kad pasažieri jau ieņēmuši sēdvietas, pirms uzsākta satiksmes kustība, autobusa šoferis mikrofonā paziņo: “Lūdzu neaizmirstam par drošības jostām! Visiem obligāti jābūt piesprādzētiem!” Kāds jostu pārlicis pāri bija jau pirms paziņojuma, bet vairāki klikšķi dzirdami tikai pēc šāda atgādinājuma. Turpat pilsētā nākamajā pieturas vietā šoferis aptur autobusu. Iekāpj vairāki cilvēki. Kas nonāk redzeslokā, tie nesprādzējas. Pēc kāda kustībā pavadītā laika, autobuss apstājas Indrānu ielas pieturvietā. Tur izkāpj vairāki pasažieri, starp tiem arī daži no tiem, kuri vēl nebija paguvuši piesprādzēties. Tādējādi aizdomājoties, vai ar to vienu balss atgādinājumu ir pietiekami, jo pasažieri tiek uzņemti arī citās pieturās un daudzi aicinājumu lietot drošības jostas nemaz nav dzirdējuši. Lielām bažām, kā izrādās, nav pamatojuma, jo Strenčos izskan vēl viens atgādinājums. “Lūgums visiem piesprādzēt drošības jostas!” Kas to izdara, kas ne, bet sprādzēšanās jostu klikšķi ir dzirdamai vairāki.

Pavisam cita aina paveras tās pašas dienas pēcpusdienā atpakaļceļā, kad uz Valku dodas jau cits autobuss, cits šoferis. Tur nekāds aicinājums no vadītāja puses neizskan un reti kurš atceras par drošības jostu lietošanu. Proti, Valmieras autoostā autobusā sakāpj cilvēki. Mīļā miera labad daži pārliek pāri jostas, bet lielākā daļa pasažieru to nedara. Neizskan arī nekāds atgādinājums no šofera puses. Autobuss uzsāk kustību. Vairākas pieturas jau aiz muguras. Tad vienā brīdī kāds bērns pieceļas kājās, dodas uz šofera pusi, kādu laiku pavadīdams kājās, rūpīgi vērodams ceļu. Noprotams, lai būtu drošs, ka autobuss nepabrauks garām viņa pieturai. Nedaudz vēlāk nākas novērot arī citu situāciju, kas arī liek aizdomāties par pasažieru drošību salonā, paturot prātā, ka ārā ir ziema un šoferis var strauji bremzēt jebkurā mirklī. Proti, kāds cits nepilngadīgais pēc iekāpšanas autobusā uzreiz necenšas ieņemt sēdvietu, kaut ir brīvas vietas. Autobuss ir uzsācis kustību, bet bērns stāv un grozās autobusa vidū – ratiņiem un invalīdiem paredzētajā vietā. Ceļā jau pagājis kāds laiks, kamēr bērns ir izpētījis situāciju un dodas apsēsties uz nolūkoto sēdvietu. Autobusā gan valda nesaspringa gaisotne, katrs iegrimis savās domās vai telefonā. Vien aizmugurē sēdošie vīrieši pārrunā sev aktuālas tēmas.

Kad brauciens ir galā, reti kuram nākas atsprādzēt jostas. No septiņiem astoņiem cilvēkiem, kuri izkāpa kādā no Valkas pieturvietām vai autoostā, labi ja trīs pasažieri bija lietojuši drošības jostas. “Ziemeļlatvija” dalās vien novērojumā.

Situācija nav īpaši mainījusies

Piesprādzēšanās prasa uzvedības maiņu, kas nav ātrs process. “Salīdzinoši nesen autobusos nebija drošības jostu, tādējādi tagad, kad tās lielākoties ir visos autobusos, pasažieriem joprojām ir pieradums nepiesprādzēties. Iespējams, ka darbojas arī psiholoģisks aspekts – ja citi pasažieri nesprādzējas, tad arī tas, kurš sākotnēji to gribēja, nepiesprādzējas. Uzskatām, ka piesprādzēšanās kultūrai jāsākas ģimenē – vecākiem jārūpējas, ka bērniem tā ir ierasta kārtība – pirms braukšanas piesprādzēties. Un arī otrādi – ja bērniem skolā tas tiek stiprināts un viņi par to stāsta mājās, vecākiem tas jāņem vērā un jāievēro, turklāt ikdienā, ne tikai tad, kad dodas ceļā kopā ar bērnu,” skaidro Lāsma Cukure, SIA “VTU Valmiera” Kvalitātes vadības sistēmas un kontroles daļas vadītāja.

Viņa atgādina, ka SIA “VTU Valmiera” autobusos elektroniskajos ekrānos ir aicinājums lietot drošības jostas, kā arī ir autobusa vadītāji, kuri pirms reisa to pasaka mikrofonā, bet jāņem vērā, ka pasažieri iekāpj arī pa ceļam, ne tikai sākumpieturā, katrā pieturā autobusa vadītājs to pateikt nevar.

“Atgādinām sociālajos medijos, piedalāmies TV sižetos, lai atgādinātu, un tamlīdzīgi. Tomēr, kā jau minēts, tā ir uzvedības maiņa, kas jārisina plašākā mērogā. Risinājums ir gan regulāri atgādināt, ka piesprādzēšanās arī autobusā ir ne tikai obligāta, bet var glābt dzīvību, turklāt tas jādara dažādām iesaistītajām pusēm – policijas darbiniekiem, valsts SIA “Autotransporta direkcija”, protams, pārvadātājiem, arī izglītības iestādēs, valsts mērogā jāveido kampaņas. Svarīgi atcerēties, ka nepiesprādzētam pasažierim ir lielāks traumu risks negadījumā, kas var radīt nopietnas sekas. Piesprādzēšanās ir ne tikai likumdošanas prasība, bet arī būtisks drošības priekšnoteikums,” pamato L. Cukure un piebilst, ka SIA “VTU Valmiera” autobusu vadītājiem reāls sods naudas izteiksmē saistībā ar uzsāktajiem reidiem nav ticis piemērots. Ir pasažieri, kas saņēmuši mutisku brīdinājumu.

“Sabiedriskajā transportā pasažieriem, kuru sēdvieta aprīkota ar drošības jostu, braukšanas laikā jābūt piesprādzētiem, to nosaka Ceļu satiksmes noteikumu (CSN) 23. punkts.

Sabiedriskā transportlīdzekļa vadītājam CSN noteikts – vadot transportlīdzekli, kura konstrukcijā paredzētas drošības jostas, ir pienākums ne tikai būt piesprādzētam, bet arī nevest pasažierus, kuri nav piesprādzējušies (CSN 25.4. punkts).

Pat vispieredzējušākie vadītāji nevar prognozēt, kas var notikt ceļu satiksmē. Ātruma pārkāpumi, nelabvēlīgi laikapstākļi, citu autovadītāju kļūdas – visi šie faktori var ietekmēt drošību. Piesprādzēšanās ir visvienkāršākais un efektīvākais veids, kā samazināt smagu traumu risku,” skaidro L. Cukure.

Policijā vērš uzmanību, ka, pat braucot ar salīdzinoši mazu ātrumu, piemēram, 50 kilometri stundā, sadursmes brīdī cilvēks, kurš nav piesprādzējies, virzīsies uz priekšu ar spēku, kas pielīdzināms aptuveni vienai tonnai, iztrieksies cauri priekšējam stiklam vai sadragās priekšā sēdošā krēslu. Transportlīdzekļa vadītājam par drošības jostu neizmantošanu vai nepiesprādzētu pasažieru, īpaši bērnu, pārvadāšanu tiek piemērots naudas sods 30 līdz 70 eiro apmērā.

SIF_MAF2024 #manspagastsmanapilsēta

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.