Neuzticības sēkla sāk dīgt

Tā izrādījās klasika. Patiesi man nebija iemesla naktīs negulēt, sirdsapziņas mocītai, ka esmu atstājusi kādu nelaimē. Jo, pirmkārt, viens cilvēks nezin vai dzīvē var nonākt gandrīz identiskā situācijā (ja arī nonāktu, tad taču būtu bijis jāmācās no kļūdām?), otrkārt, kāpēc palīdzība jālūdz, sevi nosaucot cita vārdā un uzvārdā?

Pirms kāda laika aprakstīju situāciju, kādā nokļuvu, – man piezvanīja svešs vīrietis, kurš priekšā nestādījās, un lūdza uz viņa kontu pārskaitīt nelielu naudas aizdevumu, – bijis slimnīcā Rīgā, tagad sēž Rīgas autoostā, netiek uz mājām, jo nav naudas autobusa biļetei. Vecajiem draugiem palīdzību negribot prasīt, arī Sociālajam dienestam ne, tas esot izjaucis viņa ģimeni. Tiklīdz būšot naudiņa, parādu atdošot, pārskaitīšot uz manu bankas kontu. Nepalīdzēju, naudu neaizdevu.

Pēc tam, kad šī mana redakcijas sleja tika publicēta un aizgāja apritē, uzzināju, ka gandrīz identisku zvanu pērn pavasarī saņēmusi mana paziņa, kura dzīvo Smiltenes novadā un ir saistīta ar kristiešu draudzi. Viss bijis līdzīgi, tikai Rīga tika nomainīta pret Valmieru. Tātad, – manai paziņai zvana svešs vīrietis, esot pēc operācijas izlaists no Vidzemes slimnīcas, bet netiekot mājās uz Variņu pagastu, neesot naudas. Vai varot pārskaitīt uz viņa konta nelielu naudas summu? Tiklīdz varēšot, atdošot.

“Vai tad sociālais dienests nevar aizbraukt jums pakaļ? Vai kāds no ģimenes?” No ģimenes viņš esot šķirts, sociālais darbinieks pret viņu slikti izturoties, ar naudu esot knapi, esot invalīds. Uz paziņas teikto, ka tad jau ar sabiedrisko transportu var braukt bez maksas, saminstinājies un apklusis (man zvanītājs jau zināja stāstīt, ka esot 3. grupas invalīds, šai grupai tādas atlaides nav). Paziņai radās sajūta, ka ir darīšana ar viltvārdi, un viņa naudu vīrietim nepārskaitīja. Vēlāk sazinājās ar vietvaru un noskaidroja, ka vīrietis ar tādu vārdu un uzvārdu Variņu pagastā nemaz nedzīvo.

Savukārt mana kolēģe Inga Karpova, kura saņēma tādu pašu zvanu kā es un izprašņāja palīdzības lūdzēju vīrieti, kā viņu sauc (kas zin, vai nosauktais vārds un uzvārds bija īstais), sociālajā tīklā “Facebook” konstatēja, ka tādu personu Rēzeknes pusē kāds cilvēks šogad janvārī meklējis kā krāpnieku.

Visam šim stāstam ir sava morāle. Krāpnieki sabiedrībā iesēj neuzticēšanās sēklu gan līdzcilvēkiem, gan bezskaidras naudas norēķiniem. “Kad ir afēra afēras galā, būs jāsāk naudu glabāt kā agrāk – zeķē, jo vairs nekam nevar uzticēties,” man teic kāda cita paziņa, seniore, kura zināja arī par viltvārdi, kurš mēģināja dabūt naudu no draudzes. Viņai jau tagad ir bail izņemt naudu no bankomāta, ja tuvumā grozās aizdomīga paskata vīrieši, ir bail veikalos izmantot bankas karti, nezinot, kas stāv aiz muguras un vēro.

Teiksim, pārspīlēti? Nav gluži dūmu bez uguns. Diemžēl mūsdienu gudrās tehnoloģijas, ieskaitot dziļviltojumus jeb mākslīgā intelekta radītas imitācijas, kas atdarina cilvēku balsi vai tēlu, ir pieejamas ikvienam, kurš prot tās izmantot, – arī krāpniekiem, lai viņi no cilvēkiem izkrāptu finanšu līdzekļus vai personas datus. Un tehnoloģiju attīstībai nav robežu.