Nekur tālu neesam tikuši

Pēdējā laikā pastiprināta uzmanība ir pievērsta drošības jostu lietošanai autobusos. “Es negribētu būt šofera vietā,” tā pirms dažām dienām pauda kāds gados jauns vīrietis, ar kuru braucām vienā autobusā. Viņš bija gana atbildīgs – pats piesprādzējies un palīdzējis piesprādzēties savai meitiņai, ar kuru abi devās mājupceļā. Viņaprāt, katru uzrunāt, atgādināt par drošības siksnu lietošanu ir ne tikai nogurdinoši, bet arī bezjēdzīgi, jo pasažieris jebkurā brīdī var atsprādzēties. Kā vienīgais prātīgais risinājums, lai situācija mainītos, autobusos vajadzētu ierīkot speciālus radarus, kas ziņotu šoferim par to, vai visi ir piesprādzējušies.

Kāds šoferis sociālajos tīklos dalījies ar videoierakstu, kas tapis pirms pieciem gadiem, bet aktuāls ir joprojām. Sižetā viņš sēž pie stūres, rosina pasažieriem lietot drošības jostas un, dodoties kārtējā maršrutā, gluži vai lasa izglītojošu lekciju, skaidrojot, kāpēc tas jādara un kādi var būt iespējamie riski, ja to nedara. “Jau pieci gadi apkārt, un nekas diži citādāk nav,” pie ieraksta paudis šoferis Edgars.

Tāda sajūta, ka šo gadu laikā uz priekšu nekas nav pavirzījies. Bijušas arī sociālās kampaņas, kuru laikā šis jautājums iztirzāts arvien no jauna.

Ja sēdvietā, vienalga kāds transportlīdzeklis tas būtu, ir drošības josta, tā paredzēta izmantošanai. Un šeit vairs nav vietas nezināšanai, jo tik tiešām visapkārt par to runā, arī autobusā priekšā uz ekrāna tablo parādās informācija: “Lietojiet drošības jostas!” Ja nekas nelīdz un situācija neuzlabojas, ja nav bijības, tad varbūt soda mēri ir pārāk maigi. Maz ticams, vai pasažierim, kuram izteikts vien mutisks brīdinājums, būs bijusi kāda mācība, ko likt aiz auss.

Protams, izraisīto satiksmes negadījumu kontekstā tiek runāts arī par braukšanas kultūru uz mūsu autoceļiem, cik apdomīgi šoferi veic manevrus, ar kādu ātrumu pārvietojas transportlīdzekļi un tā tālāk. Arī par to var diskutēt.

Daloties pieredzē, arī man zināmie cilvēki, kuri ikdienā izmanto sabiedriskā transporta pakalpojumus, uzskata, ka piesprādzēšanās kultūrai ir jāsākas ģimenē. Bērniem, kā arī visiem pārējiem ir jāsaprot, kādēļ ir jāpiesprādzējas, ka tas jādara savas drošības dēļ, nevis lai izdabātu šoferim, lai tikai kāds nesaņem sodu.

Paziņa Sanita uzsvēra, ka jautājums ar drošības jostu lietošanu nebūt nav atrisināms līdz tam brīdim, kamēr visiem pasažieriem būs izpratne par vienkāršām, sabiedrībā pieņemtām normām un kultūru autobusa salonā. Viņa pauž sāpi par to, ka piektdienās, kad jaunieši dodas uz mājām no mācību iestādēm, viņi autobusā ir pārāk skaļi, reizēm pat tramīgi aktīvi. Nereti vecākiem cilvēkiem gluži vai ar lūgšanos ir jāprasa jaunietim noņemt mugursonu vai datorsomu no sēdvietas, lai būtu kur apsēsties. Tikmēr šoferis šo situāciju varbūt neesot pamanījis vai arī nav vēlējies tajā iesaistīties. Interesanti, vai šādas lietas viņiem ģimenē vai skolā neviens nav mācījis? Viņa rosina padomāt arī pārējiem.