Katram savs statuss

Pēdējos gados nevaru atsaukt atmiņā tādu vasaru, kad būtu manījusi tik maz ogu, sēņu iepirkšanas punktu, kā tas ir šogad. Ogas mežā var salasīt tik, cik pašu vēderpriekiem. Čaklākie gan pamanās salasīt nedaudz vairāk, lai kādu litru piedāvātu arī pārdošanai. Pircēji, protams, atrodas, jo ne jau visiem palaimējas atrast kādu ogu vietu.

Grūti pat iedomāties, kādas alternatīvas šajā gadā ir tiem, kuri ogu sezonas laikā prata piepelnīties tā, ka dzīvošanai pietiek labam laikam. Nesen runāju ar paziņu, kuram “ogu bizness” ir bijis lielākais ienākumu avots gada griezumā. Parasti vasarā izdevies iekrāt līdzekļus, lai ziemā varētu normāli dzīvot. Tagad šis cilvēks ir saskumis, bet bez darba negrib palikt. Iet pie kaimiņiem un prasa kādu haltūru. Labi, ja kādam ir, ko piedāvāt. Jā, algota darba viņam nav, veselība pieklibo. Abi ar sievu dzīvo uz pabalstiem. Laukos ar tādu iztikšanu esot gana.

Mani gan vairāk izbrīna cilvēki, kuri nemaz nealkst atrast darbu. Nav ieinteresēti vismaz pamēģināt, kaut vai lai iegūtu jaunu pieredzi, paplašinātu savu redzesloku vai vienkārši socializētos ar cilvēkiem. Un tiešām, ir tāda kategorija cilvēku, kuri nekad dzīvē nav stājušies algotā darbā, kaut kā izslīdot no tādas vajadzības. Varianti var būt dažādi – ne tikai kaut kādi sociālie pabalsti, tikpat labi par finansēm gādā dzīvesbiedrs vai vecāki.

Laiki mainās un sabiedrības uzskati arī. Ja kādreiz sievietes ar lielāku lepnumu varēja teikt, ka viņas statuss ir mājsaimniece, tad tagad šis statuss automātiski asociējas ar vārdu bezdarbniece, bet tas jau skan ar pavisam citu pieskaņu. Kādreiz tas bija pašsaprotami, ka sieviete bija mājsaimniece – rūpējās par vīrieti, bērniem, māju, dārzu, saimniecību. Tagad ir jūtams sabiedrības spiediens darba meklēšanai un aizvien mazāk cilvēku pieņem to, ka kādai var būt vēlme būt mājsaimniecei, nevis strādāt algotu darbu.

Savā ziņā būt par mājsaimnieci ir aicinājums, jo no rīta līdz vakaram skrien un veic mājas soli, gatavo ēst, rūpējas par bērniem un mājdzīvniekiem. Personīgi pazīstot divus cilvēkus, kuriem algots darbs ir kaut kas svešs, ir bijuši brīži, kad ar tādu baltu skaudību skatos uz viņiem – viņiem ir visas iespējas baudīt vasaru, necelties pēc modinātāja zvana, visus dienas plānus, ja tādi ir, nomainīt piecu minūšu laikā. Un viņiem nav jāgaida atvaļinājums, jo to var paņemt jebkurā brīdī. Kādu laiku šādu scenāriju noteikti būtu prieks izbaudīt, taču ilgtermiņā tas tomēr man būtu nepieņemami. Lai cik daudz darbu pa dienu arī neizdarītu mājās, mājsaimnieces darbs netiek atalgots. Un tas jau ir atslēgvārds, kāpēc strādāt vai nestrādāt algotu darbu.