Abonē e-avīzi "Ziemeļlatvija"!
Abonēt

Reklāma

Garīgais spēriens pa smadzenēm

Lai neiegrimtu pašapmierinātībā un pa dzīvi nestaigātu rozā brillēs, ik pa laikam ir svētīgi saņemt spēcīgu spērienu. Šoreiz runāšu par garīgu spērienu, nevis fizisku – pa dibenu. Katru reizi, ejot uz kārtējo Valkas pilsētas teātra jauniestudējumu, jau zinu, ka dabūšu šo spērienu, jo vēl nav bijusi reize, kad pēc izrādes pāris dienu nedomātu par redzēto. Tā bija arī pēc aizvadītajā ceturtdienā redzētās valcēniešu iestudētās izrādes “Natašas sapnis” pēc krievu dramaturģes Jaroslavas Puļinovičas lugas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Izrādās, ka vairāki teātra pasaulē atzīti kritiķi šīs krievu dramaturģes lugu uzskata par 21. gadsimta vienu no labākajiem un spilgtākajiem darbiem. Un pareizi arī uzskata, jo spēriens pa smadzenēm tik tiešām bija spēcīgs un iespaidīgs. Lugas galvenā un vienīgā varone – bijusī bērnunama audzēkne Nataša – 44 gados stāsta par notikumiem un saviem sapņiem laikā, kad viņai bija 16. 

Galveno lomu atveido Gunita Gendrjuka. Vērtēt viņas spēli dažos vārdos un pat teikumos nemaz īsti nevar. Vienīgais, ko varu teikt, – vietējā aktrise mani pārliecināja, rosināja domāt un pusotru stundu aizmirsties no savas ikdienas. Tas ir tik daudz! Izrādē no Gunitas mutes necenzēti vārdi ripoja kā futbolbumbas, bet tas bija tik iederīgi un absolūti netraucēja. Mēdz teikt – dzīve nav rožu lauks, un šī izrāde kārtējo reizi to apliecināja ar skaudro un patieso stāstu. 

Noteikti vērtīgi šo izrādi būtu redzēt mūsdienu skolu jaunatnei un arī pedagogiem. Priecēja, ka starp skatītājiem bija arī Valkas skolotāji. Viņiem bija ko turēt, jo Nataša učenēm veltīja skarbus un necenzētus vārdus. Dažviet tie lika pasmieties. Taču, zinot mūsdienu jauniešu runasveidu un slengu, dzirdēt šādus vārdus no skatuves nav nekas ārkārtējs. Tas viss piederējās pie lietas un itin nemaz netraucēja un neizsauca iekšējo protestu. Es kā valcēniete tiešām lepojos, ka starp mums dzīvo drosmīgi un talantīgi cilvēki, kuri uzdrošinās darīt lietas, kas ne visiem ir pa spēkam. Sēžot teātra kamerzālē, kur aktieris darbojas rokas stiepiena attālumā, var redzēt katru sejas mīmiku un rokas pirkstu kustību. Ja aktieris melo, arī to var redzēt. Saku paldies par redzēto patiesību un reālo dzīvi. Teikšu godīgi, ar nepacietību jau gaidu nākamo iestudējumu.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Ziemellatvija.lv komanda.