Bet upes turpina plūst

Kādreiz papildus jaunāko ziņu lasīšanai internetā un avīzēs (joprojām abonēju “Dienu” un, protams, lasu “Ziemeļlatviju”) vakaros TV variantā skatījos TV3 ziņas. Jau pāris mēnešus to vietā izvēlos seriālu “Doktors  Hauss”, lai “atslēgtu” smadzenes no tā, kas šobrīd notiek Latvijā un pasaulē.

Esmu nogurusi. No domām, ka pašai un tuviniekiem ik dienu pastāv iespēja saslimt ar Covid-19 arvien jauniem paveidiem. No tā, ka, izbraucot no mājas, ir jādomā, vai sasniegšu galamērķi bez avārijas situācijas uz slidena vai netīrīta ceļa. No tā, ka ik pa brīdim publiskajā telpā tiek izplatīti viedokļi, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir iespējams (Latvija nav vientuļa sala okeānā, tas ietekmētu arī mūs). No tā, ka eksperti brīdina, – elektroenerģijas un citu resursu izmaksu kāpuma dēļ arī turpmākajos mēnešos paredzams pārtikas preču cenu pieaugums (un cik ilgi tās cenas augs? inflācija būs briesmīga?).

Nē, nu es saprotu, ka cilvēks nedrīkst kā strauss iebāzt galvu smiltīs un nedomāt par to, kas notiek viņam apkārt. Apātiski, nedomājoši pilsoņi, kurus tāpēc viegli padarīt par marionetēm, ir vajadzīgi tikai totalitāram režīmam vai valdībām, kas strādā savās vai savu pelēko kardinālu interesēs.

Tomēr negāciju visapkārt nu jau ir par daudz, un tas, kas par daudz, ir par skādi. Man ļoti patīk lasīt grāmatas – kopš bērnības un līdz pat šim, bet secinu, ka laba lasāmviela man jau ir nepieciešama kā sava veida narkotika, lai aizmirstos vismaz uz kādu laiku un pēc tam varētu dzīvot tālāk nedrošā pasaulē, kurā nu jau jāmāk izdzīvot, nevis laiskoties komfortablos apstākļos.

Un, ja pasaule apkārt ir nedroša, visdrošāk ir paļauties uz sevi, bet, lai paļautos uz sevi, ir jāprot saglabāt vēsu prātu un arī tikt pie pozitīvām emocijām, jo cilvēks nevar būt visu laiku nomākts, nīgrs un stresā, tas ir kaitīgi veselībai.

Ir lieliski, ja cilvēki atrod sev dažādus labus prieka un uzmundrinājuma avotus, – vieni ceļo, citi sporto, vēl citi mājās eksperimentē virtuvē vai meistaro kādu jaunu lietu savam mājoklim. Variantu ir daudz. Dalīšanās pozitīvā pieredzē uzmundrina citus, jo mūslaikos labu ziņu nevar būt par daudz.

Kad, piemēram, izlasīju, ko  gaujienieši teic par savu jauno, tikko izdoto foto un dzejas grāmatu “Gaujiena gadalaikos”, jutos aizkustināta, visas sliktās ziņas atkāpās dziļi ēnā. Kaut mana saikne ar Gaujienu ir netieša, tā man ir svarīga, –  Gaujiena ir vieta, kur skolā mācījās mans tēvs, tā ir vieta, kas mani fascinē ar savu skaistumu. “Tikai te (Gaujienā) Gauja ir tik mainīga, saule aust un riet tik skaisti, tikai te tādi dūmakā klāti vakari un miglā tīti rīti,”  – tie, kuri bijuši Gaujienā, sapratīs cik daudz ar šiem dažiem vārdiem pasaka grāmatas veidotāji.

Un nevajag daudz. Un tu redzi, ka pasaulē nav tikai spriedze, krīze un briesmas. Upes, kā plūdušas, turpina plūst, un ir cilvēki, kuri turpina vairot labo un skaisto.