Abonē e-avīzi "Ziemeļlatvija"!
Abonēt

Reklāma

Atgriezīšos, ja tā būs neatkarīga Ukraina, un veltīšu dzīvi tās atjaunošanai

Nastja ar dēlu Marku, tāpat kā simti tūkstoši ukraiņu, Krievijas kara dēļ spiesti pamest savu dzimteni, doties bēgļu gaitās, pavadīt garas stundas rindās uz robežas un daudzi arī bēgļu nometnēs. Foto: No personīgā arhīva

Kopš Krievija uzbruka Ukrainai 24. februāra agrā rītā, pēc ANO aplēsēm, valsti ir pametuši vairāk nekā muljons iedzīvotāju, pārsvarā sievietes un bērni. Krievijas agresiju, kas noposta Ukrainas pilsētas un nogalina civiliedzīvotājus, salīdzina ar Dienvidslāvijas karu, kad pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados militārā konfliktā, kura rezultātā sabruka Dienvidslāvija, bojā gāja ap 300 tūkstošiem cilvēku un pasauli pārpludināja konfliktā ierautās teritorijas bēgļi. Putina retoriku pasaulē salīdzina ar fašistiskās Vācijas bēdīgi slavenā diktatora Ādolfa Hitlera retoriku.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Laikraksts “Ziemeļlatvija” telefoniski sazinājās ar Ukrainas bēgli Nastju Kokņeviču, kas kopā ar trīs gadus veco dēlu Marku drošības dēļ bija spiesta pamest savu valsti un doties uz Poliju. Ar Nastju un Antonu iepazināmies 2017. gada vasarā, kad viņi abi ar kori no Ukrainas bija ieradušies, lai piedalītos Valmieras pilsētas svētkos. Pēc gada mūsu ģimene devās uz Ukrainu, lai apciemotu mūsu ukraiņu draugus Višgorodā.

– Pastāsti – kur tu šobrīd atrodies?

– Mēs ar dēlu šobrīd esam Varšavā, esam apmetušies pie mūsu ģimenes drauga, mans vīrs Antons palika Kijevā. Ceļā devāmies pirmajā kara dienā, tiklīdz tika paziņots, ka Krievija iebrukusi Ukrainā, tāpēc, lai garantētu mūsu dēlam drošību, nolēmām, ka mums ir Ukraina jāpamet. Jāsaka, tas nebija vienkārši izdarāms, jo biļetes uz vilcienu līdz Ļvovai tika izpirktas zibenīgi, tomēr mans vīrs noskaidroja, ka būs papildu vilciens mātēm ar bērniem, ar kuru tad mēs nolēmām doties. Tā kā sabiedriskais transports vairs nekursēja, man nācās meklēt veidu, kā nokļūt līdz stacijai. Pagāja divas stundas, kamēr tur nonācām, jo uz ceļiem jau bija izveidoti kontrolpunkti un pa ceļiem pārvietojās armijas transports. Redzējām, kā netālu tiek notriekts krievu armijas helikopters, tomēr pēc visu šķēršļu pārvarēšanas nonācām līdz dzelzceļam. Tālāk braucām ar vilcienu līdz Ļvovai. Tā kā man nebija nekāda plāna un sapratnes, kā es nonākšu līdz galapunktam, Ļvovā meklējām auto, kas mūs varētu aizvest līdz Polijas robežai. Tur mēs pārsēdāmies manas paziņas auto, kurā  seši cilvēki pavadījām diennakti, pēc kā nolēmām kājām šķērsot Ukrainas un Polijas robežu, jo auto rinda kustējās ļoti lēni. Jāatzīst, mēs vēl paguvām tikt cauri salīdzinoši ātri, jo šobrīd šīs rindas ir vairāku desmitu kilometru garumā. Pie Polijas robežas mūs sagaidīja Barteks, mūsu ģimenes draugs, kas mūs aizveda līdz Varšavai un izmitināja pie sevis.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Jāteic, mēs līdz pēdējam brīdim neticējām, ka šis karš kļūs par realitāti. Jā, mēs zinājām, kas notiek pie mūsu valsts robežām, bijām sagatavojuši somu, tomēr tas bija šokējoši, kad 24. februārī sešos no rīta pamodāmies no sprādzienu skaņām.

Šobrīd dzīvoju tādā kā šoka stāvoklī, sekoju tam, kas notiek Ukrainā, saprotu, ka ir ļoti slikti. Esmu nolēmusi atgriezties, ja būs nepieciešams atjaunot valsti no drupām. Ja tā joprojām būs neatkarīgā Ukraina. Esmu gatava veltīt visu savu dzīvi, lai to darītu.

– Vai izdodas uzturēt sakarus ar vīru un vecākiem?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Jā, mēs sazvanāmies. Mans vīrs un viņa vecāki atteicās doties prom, viņiem ir tik patriotiska nostāja, ka viņi labprātāk mirs savā zemē nekā dosies prom. Ar manu māti gan ir sarežģītāk, viņa pēc izcelsmes ir krieviete, skatās Krievijas televīzijas kanālus un tic tam, ko apgalvo Krievijas propaganda. Šobrīd gan viņai vairs neiet kopā tas, ko viņa redz Ukrainā, un tas, ko stāsta Krievijas kanāli, bet tajā pašā laikā viņa turpina pieturēties pie tā, ka iebrucēju armija nenogalina civiliedzīvotājus, lai gan Ukrainā šobrīd ir nogalināti vismaz divi tūkstoši civiliedzīvotāju. Es ar viņu nestrīdos, bet saprotu, ka tajā brīdī, kad viņa sapratīs, ka Krievija melo, viņa iekšēji sabruks.

Foto: No personīgā arhīva

– Sekojot tam, ko ziņo no Ukrainas, rodas iespaids, ka visa valsts ir ierauta karadarbībā, kāda ir situācija Kijevā? Ko stāsta tie, kas palikuši?

– Man bail to teikt māņticības dēļ, bet Kijevas priekšpilsētā Višgorodā, kur mēs dzīvojām, šobrīd ir salīdzinoši mierīgi. No vienas puses ir Dņepra, Kijevas ūdenskrātuve, no otras meži, tāpēc tas nav stratēģisks mērķis, ko vajadzētu iznīcināt. Nesen gan ienaidnieks mēģināja saspridzināt dambi, kas atrodas pie pilsētas, tomēr raķete nav trāpījusi precīzi. Bija raķešu trāpījumi citos Kijevas piepilsētu rajonos, tuvāk pilsētai. Bija mēģinājums trāpīt Kijevas televīzijas tornim, tajā bojā gāja miermīlīgie iedzīvotāju, taču Kijevu vismaz pagaidām necenšas noslaucīt no zemes virsas, kā to cenšas izdarīt, piemēram, ar Harkovu un Hersonu. Tajā pat laikā ap Kijevu ir iznīcinātas mazākas pilsētas kā Borodjanka (vairāk nekā 13 tūkstoši iedzīvotāju – redakcijas piebilde), kā Buča (vairāk nekā 28 tūkstoši iedzīvotāju), apšaudītas ir arī citas pilsētas Kijevas apkārtnē, tās visas atrodas salīdzinoši netālu no Kijevas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Kāda bija situācija Ukrainā starp ukraiņiem un krieviem pirms uzbrukuma?

– Piemēram, es pirms kara sākuma mācījos krievvalodīgā izglītības iestādē un varu teikt, ka mums bija ļoti siltas attiecības gan ar kursabiedriem, gan pasniedzējiem, tomēr pēc tam, kad Krievija uzbruka Ukrainai, visi sāka izvairīties runāt par šo tēmu. Jau pēc karadarbības sākšanas vairāki mani krievu tautības sekotāji sociālajos tīklos uz manām ziņām par Ukrainas pilsētu apšaudīšanu rakstīja komentārus, ka šī ir atmaksa par to, ko ukraiņi 2014. gadā darīja ar krieviem Donbasā, un ukraiņi paši pie notiekošā ir vainīgi. Tieši tāpat domā liela daļa krievu Krievijā, tomēr es gribu uzsvērt, ka 2014. gada konflikts bija Krievijas plānota un provocēta operācija, kas ir mēģinājums saplosīt un iznīcināt mūsu valsti. Mēs pa Krieviju šajā laikā neesam izšāvuši nevienu raķeti, kamēr mums uzbrūk gan no Krievijas, gan Baltkrievijas.

Kopš 2014. gadā Krievija atņēma mums Krimu un Rietumu pasaule praktiski nekā vērā ņemami uz šo reiderismu nereaģēja, Vladimiram Vladimirovičam (Putinam – redakcijas piebilde) auga apetīte un viņš iedomājās, ka viņš var iet vēl tālāk. Tolaik Ukrainas armija nebija spējīga aizstāvēt savas valsts drošību un teritoriju, tomēr kopš tā laika mūsu armija ir saņēmusi no Rietumiem ieročus, ir apmācīta, rūdījusies kaujās okupētajās teritorijās valsts austrumos. Visu šo laiku mēs esam centušies nosargāt savas valsts  teritoriju, nevis apdraudēt Krieviju, kā to apgalvo Putins, aizstāvēt fiktīvi radītas republikas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Šobrīd Ukraina prasa palīdzību NATO, Eiropai, vēlas iestāties Eiropas Savienībā, kāpēc šajos astoņos gados tā neiestājās ne ES, ne NATO?

– Ukraina labprāt paliktu neitrāla, saglabājot neitrālu pozīciju, saglabājot suverenitāti, tomēr tas diemžēl nav iespējams, ja kaimiņos ir valsts, kas visu laiku draud, izsaka ultimātus un šantažē. Un Putina murgi par “Krievu pasauli” robežojas ar psihiski slima pacienta murgiem. To es saku no savas pieredzes, jo manam tēvam bija demence un viņš centās līdzīgā veidā stāstīt kaut kādas vien pašam saprotamas teorijas. Tomēr Putinam nav demences, bet viņš pauž tieši tādu retoriku, kādu savulaik pauda Ādolfs Hitlers. Putina retorika ir balstīta uz to, ka Krievija ir pati labākā, krievu tauta ir pārāka pār citām, tai ir tiesības noteikt, kā dzīvot citām tautām, ir pienācis laiks veidot “krievu pasauli”. Tā ir tā pati ideoloģija, tie paši lozungi.

Foto: No personīgā arhīva

– 2014. gadā Putinam izdevās viegli paņemt daļu Ukrainas, šobrīd Krievijas armijai iet grūti.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Ukraiņi ir gatavi cīnīties līdz pēdējam kareivim, lai aizstāvētu savu zemi, savu valsti, izdarīt visu, lai neatdotu Putinam Ukrainu. Šobrīd izskatās, ka Putins ir nolēmis noslaucīt Ukrainu no zemes virsas tikai tāpēc, lai pierādītu, ka viņš to var, tomēr ukraiņi cīnīsies līdz pēdējam, šobrīd tas ir skaidrs. Ja Eiropa nenāks palīgā Ukrainai, tā var pati sevi nolikt ļoti sarežģītā stāvoklī, jo Krievija nonāks līdz Polijas robežai. Eiropai ir jāsaprot, ka Ukraina ir kā vairogs, kas to pasargā no bīstama kaimiņa.

– Kas visvairāk kaitina šajā visā – Krievijas uzbrukums, reālas militāras palīdzības trūkums no Rietumiem vai tas, ka citi nesaprot un nenovērtē situāciju Ukrainā?

– Pirmkārt jau tas, ka Krievija netur vārdu. Ir līgumi un vienošanās par neuzbrukšanu, ko viņi ignorē. Kaitina tas, ka viņu meli pārklāj nākamos melus, tas, ka ar viņiem nav iespējams dialogs, nav iespējams viņus saprast.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Kā tev šķiet, cik liela ir iespējamība, ka cilvēki Krievijā sacelsies pret valdošo varu?

– Man šķiet, ka cilvēki Krievijā ir ļoti iebiedēti, viņi baidās paust viedokli. Jūs taču zināt, katru dienu Krievijā tiek apcietināti tūkstoši to, kas iebilst pret karu, tiek slēgti masu mediji, kas pauž citu, varai neērtu nostāju, notiek cita viedokļa izskaušana, cenzūra. Tomēr man šķiet, ka krievu tauta ir spējīga gāzt varu, jo sankcijas, kas uzliktas Krievijai un kas to atmetīs deviņdesmito gadu sākumā, rosinās lielu neapmierinātību.

– Karadarbības rezultātā Ukrainā tiek iznīcinātas pilsētas, kas pēc kara būs jāatjauno. Priekš kam Putinam nepieciešamas Ukrainas drupas?

– Putinam Ukraina nav vajadzīga. 2014. gada karadarbības nopludinātie dokumenti liecina, ka viņam bija vajadzīga tikai Krima, tomēr šobrīd pār viņu valda slima vēlme pakļaut Ukrainu. Ielikt sev vajadzīgu cilvēku valsts vadībā, bet ne pievienot Krievijai.

– Arī Latvijā ir cilvēki, kas gaida, kad Krievija šeit ieradīsies un “atbrīvos” viņus? Ko viņiem būtu svarīgi saprast?

– Es pat nezinu, ko tādiem teikt. Tie ir cilvēki, kurus nekas nepārliecinās, kamēr viņi paši uz savas ādas nebūs pārliecinājušies. Un arī tad viņi izdomās sazvērestības teorijas, lai attaisnotu savu pārliecību. Viņu pārliecība ir tā, ka viņu taisnība ir vienīgā patiesā, tāpēc tādus pārliecināt nav iespējams.

– Pateicoties kam Ukraina var uzvarēt?

– Viena no iespējām ir tāda, ka Putinam pietuvinātu cilvēku lokā notiek apvērsums un viņš tiek likvidēts. Tomēr viņš ir tik paranoisks, ka nepielaiž tuvumā nevienu. Pat sarunās ar armijas vadību viņš sēž galda galā 15 metru attālumā no padotajiem. Ukraina var uzvarēt šajā karā, ja Krievija beigs pastāvēt, impērija sašķelsies atsevišķās valstīs un neapdraudēs pasauli. Tomēr es vēlreiz uzsvēršu – Ukraina nepadosies un cīnīsies līdz pēdējam kareivim. Bez palīdzības no malas, manuprāt, Ukrainai nav iespēju uzvarēt. Es ceru, ka es maldos.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Ziemellatvija.lv komanda.