Inga Karpova
Laikraksta “Ziemeļlatvija” redakcijas kolektīvam ir izveidojusies stabila tradīcija – svētku brīvdienas izmantot, lai kopā apskatītu mūsu skaistās Latvijas vai tuvējās kaimiņzemes – Igaunijas – vietas.
Maija sākumā, izbaudot valsts svētku garās brīvdienas, kad brīva iekrita pirmdiena, sasēdāmies divās automašīnās un visi kopā devāmies 13 stundu garā izbraucienā pa maršrutu Valka–Rūjiena–Mazsalaca–Staicele–Ainaži–Salacgrīva–Vitrupe–Limbaži–Katvari, ekskursiju noslēdzot ar ciemošanos lauku īpašumā Valmieras novadā pie bijušās kolēģes Brigitas Alkšares, viņas vīra Jura un kucēna Leo. Par šo braucienu stāstām, nevis lai lielītos, kādi mēs malači, bet ar cerību iedvesmot arī laikraksta lasītājus doties izbraucienos pa Latviju. Īpaši šajā gada ziedošajā, plaukstošajā un putnu dziesmām bagātajā laikā.
Lai paspētu apskatīt kolēģu Līgas Orleanas un Vinetas Putniņas plānoto maršrutu, ceļā devāmies jau pulksten 9. Tas bija diezgan dzestrs rīts, bet galvenais – lietus nelija. Iebraucot pirmajā pieturpunktā – saldējuma galvaspilsētā Rūjienā –, pēc pastaigas secinājām – skaista, sakopta un mīlīga mazpilsēta ar seno koka ēku apbūvi, vien nepilnus 50 kilometru attālumā no Valkas. Kopīgi nodziedājuši latviešu tautas dziesmu Rūjienas estrādē, apskatījuši Rūjas upi un tās krastus, kuros zied spilgti dzeltenās purenes, apskatījuši interesanto kultūras nama apkārtni, tālāk devāmies uz nelielo Ziemeļvidzemes pilsētiņu Mazsalacu.
Šoreiz neizvēlējāmies tūristu iecienīto pastaigu maršrutu gar gleznaino Salacas krastu, lai apskatītu Bezdelīgu klintis un Skaņokalnu. Neba tāpēc, ka esam slinkas staigātājas, bet laika limita dēļ. Mums tik ļoti gribējās pievārēt Ainažu akmens molu līdz pašai jūrai un pie jūras smelties spēku, saelpoties spirgto jūras gaisu un, kā mēs pašas smejamies, izvēdināt smadzenes. Tas mums tiešām arī izdevās!
Mūs patīkami pārsteidza arī mazpilsēta Staicele. Bijām dzirdējušas, ka to dēvē par Latvijas stārķu galvaspilsētu, bet stārķu koloniju neatradām. Toties ik uz soļa manījām dažādu krāsu kaķus, kuri laiski mazo ieliņu malās visnotaļ augstprātīgi noskatījās uz mums, iebraucējiem. Šī brauciena laikā kārtējo reizi secinājām, ka mums tiešām ir palaimējies dzīvot sakoptā, zaļā un tīrā zemē.
Šī izbrauciena pārbaudījums bija vairāk kā puskilometru garais gājiens pa akmeņaino Ainažu molu. Uzzinājām, ka tā izbūve pamatā saistīta ar šaursliežu dzelzceļa atzarojuma ierīkošanu no Ainažu stacijas, lai padarītu ērtāku kuģu kravu izkraušanu. Tas bijis dzelzceļa atzars no Smiltenes–Valmieras–Ainažu šaursliežu dzelzceļa līnijas Ainažu stacijas. Dambja būve iesākta 1912. gadā, taču būvdarbus pārtraucis Pirmais pasaules karš, kura laikā Ainažu osta kā stratēģiski nozīmīgs objekts stipri cietusi. Iztēlojāmies, kā stipru vīru rokas cēlušas un vēlušas šos mola akmeņus. To redzēt un izbaudīt tiešām ir vērts! Svēta lieta Ainažos bija nobildēties uz Latvijas – Igaunijas robežas, kur igauņu pusē sākas Irklas ciemats. Arī šajā vietā, līdzīgi kā kaimiņpilsētās Valkā un Valgā, ir tik pazīstama ainava ar abu valstu automašīnu un iedzīvotāju pārvietošanos. Piestājām arī pie Ainažu jūrskolas muzeja, kurš gan bija slēgts, taču noskaņa jūtama arī ārpusē.
Nenoliedzami, ka ar nepacietību gaidījām Katvaru liepu aleju apskati, kas atrodas Katvaru ezera sakoptajā krastā ar vairākām izveidotām atpūtas vietām. Ieraugot liepu ķeburus, sajutāmies kā spoku mežā, bet tas bija interesanti un neparasti.Tiem, kuriem patīk fotografēt un fotografēties, šī ir īstā vieta, kur to darīt. Godīgi – mums patīk gan viens, gan otrs, jo šādos kopīgos braucienos tapušie uzņēmumi silda sirdi un dod iedvesmu plānot jaunus izbraucienu maršrutus un doties ceļā.
Iespējams, kādam radīsies jautājums, vai tad mēs tikai braucām, gājām, skatījāmies un nemaz neiestiprinājāmies. Droši varam ieteikt apstāties Ainažos un apēst vēlās brokastis “Hesburger” restorānā. Paspējām nobaudīt brokastu piedāvājumu un atzinīgi novērtējām gan piedāvājumu, cenas, ēdiena kvalitāti, gan laipno apkalpošanu. Galveno ēdienreizi ar iepriekš rezervētu galdu izbaudījām Limbažu krogā “Trīs kambari”. Tas atrodas Limbažu vēsturiskajā centrā Baumaņu Kārļa laukumā. Asprātīgi veidotajā ēdienkartē ir latviešu garšu kārpiņām saprotami un garšīgi ēdieni. Turklāt par adekvātu cenu. Daudzi no mums izvēlējās kroga īpašo ēdienu “Kāzu karbonādi” un saldajā – cepto saldējumu.
Brauciena noslēgumā apciemojām bijušo kolēģi Brigitu, kura saimnieko skaisti iekoptā lauku īpašumā. Nogaršojot sparģeļus svaigā veidā no dobes, atzinām, ka tie ir tik garšīgi arī bez termiskas apstrādes. Tas mums bija atklājums, un tādi šajā braucienā bija daudz un dažādi.
Lai jums izdodas piedzīvot līdzīgas sajūtas un atklāt jaunas vietas Latvijā!
Reklāma