Vai paši ievērosim lokdauna noteikumus?

Klausoties Dailes teātra direktora un visnotaļ interesantas personības – Jura Žagara – teikto par to, ka viņam ir kauns par Latvijas sabiedrību, es parakstos zem katra viņa teiktā vārda. Un kauns ir par to, ka Latvija ir pirmā attīstītā Eiropas valsts, kas pusgadu pēc tam, kad vakcīnas pret Covid-19 ir brīvi pieejamas, šīs slimības nekontrolētās izplatības dēļ ir spiesta aiziet lokdaunā. Citas attīstītās valstis viena pēc otras atceļ ierobežojumus, jo vakcinēti jau ap 80–90% pieaugušo, mums kovids izplešas arvien straujāk. 

Žagaram un daudziem manā paziņu lokā esošajiem, arī man un maniem tuviniekiem, ir vilšanās sajūta par to, cik Latvijā sabiedrība nav saliedēta, ir ietekmējama un manipulējama, lielā skaitā izvēloties nevakcinēties pret Covid-19. Sociālajos tīklos es jau vairs nelasu konkrētās sabiedrības daļas rakstīto par vakcīnu kaitīgumu, kas reizēm aiziet līdz tādam absurdam, ka tālāk jau vairs nav kur. Nosolījos nepiedalīties šajos viedokļu “karos”, jo tam neredzu jēgu un nav vēlmes tērēt savu enerģiju un nervu šūnas. Skaitļi par saslimstību un miršanas gadījumiem skaidri rāda, kas ir kas, un ikviens kaut cik saprātīgs cilvēks ir jau vakcinējies vai uz karstām pēdām grasās to darīt.

Arī es pirmajā brīdī dusmojos, kāpēc mums tas lokdauns ir vajadzīgs. Taču situācija ir tik kritiska, tā pasliktinās ar katru dienu, ka nav jau vairs daudz variantu. Valdībai ir jādara viss iespējamais un pat neiespējamais, lai šajā laikā, kamēr visi sēžam mājās, palielinātu vakcinācijas līmeni. Tad tikai būs jēga šai piespiedu sēdēšanai un dīkstāvei. Vai tā notiks? Mediķi uzskata, ka valdības ieviestais stingro ierobežojumu plāns jau ir novēlots lēmums un rīcība. 

Taču pats būtiskākais ir nevis lēmums kā tāds, bet kā mēs šos ierobežojumus ievērosim un vai nevakcinētie ar steigu dosies vakcinēties. Nav cita ceļa, lai tiktu laukā no šī purva, kurā esam iegrimuši līdz ausīm.