Ukraiņu tauta ir nogurusi, visi vēlas dzīvot mierā

24. februārī apritēja divi gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Šajā laikā daudziem, tostarp “Ziemeļlatvijai”, izdevies sadraudzēties ar Ukrainas kara bēgļiem, kuri dzīvo mums līdzās. Taču ir arī tādi, kuri pēc dzīves svešumā ir atgriezušies kara plosītajā dzimtenē.

Tāda ir arī Nataļja Jariza, kura 2022. gada marta sākumā ar vidējo un jaunāko dēlu ieradās Valkā, bet pēc pusotra gada dzīves Latvijas – Igaunijas pierobežā izlēma atgriezties pie vīra un tuviniekiem Harkivā.

Daudziem valcēniešiem laipnā Nataļja atmiņā palikusi kā farmaceite Valkas aptiekā. Ik pa laikam sazinos ar Nataļju, lai uzzinātu, kā viņai un ģimenei klājas mājās.

“Ja tā kara gadījumā var teikt, tad teikšu, ka mums klājas normāli. Gandrīz katru dienu krievi apšauda Harkivu. Reizēm ir tik bail, bet mēs visi turamies! Strādāju aptiekā, tas kaut cik atvieglo smago dzīvi. Ik pa laikam atceros Valku un tur sastaptos cilvēkus. Šīs atmiņas silda manu sirdi,” atzīst Harkivas iedzīvotāja. Viņa uzskata, ka pats trakākais ir tas, ka daudzi ukraiņi jau tik ļoti pieraduši pie bombardēšanas un šāviņiem, ka vairs pat nepūlas bēgt un slēpties pagrabos vai patvertnēs.

“Mēs visi esam tik noguruši no šī kara! Mēs visi vēlamies beidzot mieru, bet nevienam nav atbildes, cik vēl ilgi šis murgs cilvēkiem būs jāiztur. Viss, kas ir noticis un vēl notiks, ir šausmīgi. Iebrucējiem mūsu piedošanas nebūs. To nemaz nevar piedot,” savās skumjajās pārdomās ar “Ziemeļlatviju” dalās Nataļja. Viņa katru dienu sastopas ar daudziem jauniem karā ievainotiem un sakropļotiem puišiem. Daudzi ir krituši karā vai pazuduši bez vēsts.

“Harkivā ir kapsēta, kur apglabā karā kritušos varoņus. Braucot garām, redzu, cik milzīgu laukumu jau aizņem šī kapsēta. Bez asarām uz to visu nevar raudzīties. Sāp sirds par kritušajiem. Taču katru dienu arvien vairāk un vairāk ir bojāgājušo. Šķiet, ka tās šausmas nekad nebeigsies, bet mēs visi no sirds ticam uzvarai,” atzīst Nataļja. Viņas vidējais dēls devies uz Čehiju pie vecākā brāļa, turpina trenēties basketbolā un iestājies vietējā universitātē. Savukārt jaunākais dēls ir kopā ar mammu un ģimeni. Dzīvojot Valkā, viņš apmeklēja bērnudārzu un bija jau apguvis prasmi ar vienaudžiem sazināties latviski. Arī Nataļja, apkalpojot pircējus, jau mēģināja runāt latviski.