Jana vēroja patēva Jurija rosīšanos ap salocītiem, rūsas klātiem dzelzs stieņiem. Jurijs atrastos metāla gabalus krāva ratiņos, bet meitenes uzdevums pilsētas izgāztuvē bija sameklēt tukšas, neieplēstas pudeles un likt tās maisā.
Jana vēroja patēva Jurija rosīšanos ap salocītiem, rūsas klātiem dzelzs stieņiem. Jurijs atrastos metāla gabalus krāva ratiņos, bet meitenes uzdevums pilsētas izgāztuvē bija sameklēt tukšas, neieplēstas pudeles un likt tās maisā. Kad dzelži bija iekrauti ratiņos un tiem līdzās iespiests pudeļu maiss, patēvs ar desmitgadīgo Janu tos stūma uz mājām. Jana neatcerējās, kad šajā gadā kāda sestdiena un svētdiena viņai būtu bijusi citādāka.
Izgāztuve un tās vide bija visa Janas mazotnes ainava. Ja kāds mākslinieks būtu uzgleznojis Janas bērnību, gleznā varētu redzēt izgāztuvi ar atkritumu grēdām, kuru pakājē smiltīs sēž mazs meitēns.
Jana neviļus iedomājās klases biedru stāstus par dažādām izklaidēm un izbraucieniem brīvdienās. Tādos brīžos viņa klusēja, jo par pastaigām atkritumu poligonā klases zobgaļu vidū labāk nerunāt.
“Nesapņo! Aizskrien vēl uz to tālāko grēdu un paskaties, vai tur nav kāda pudele. Tad dosimies mājās,” noburkšķēja Jurijs, izraujot Janu no sastinguma.
Izgāztuve — dzīves spogulis
Pēdējos divos gados izgāztuvē varēja atrast arvien mazāk stikla pudeļu. Jana bija dzirdējusi vecākus runājam, ka nu jau daudziem tās kļuvušas par iesaldētajiem naudas līdzekļiem. Izzudušo mantu vietā parādījās citas. Starp salauztu krēslu un konservu bundžu kaudzēm arvien biežāk varēja pamanīt saplēstus medikamentu iepakojumus, gumijai līdzīgus lēverus, bija arī reizes, kad gadījās ieraudzīt plastmasas šļirces. “Pasaule kļuvusi izvirtusi. Izgāztuve ir visprecīzākais dzīves spogulis,” tādas lietas ieraugot, mēdza nopurpināt Jurijs, kurš par galveno izgāztuves vērtību uzskatīja metāllūžņus. Darbaspējas Jurijs bija pazaudējis šņabī un tagad iztika no tā, ko atrada poligonā. Ģimenes uzturētāja bija Janas māte Elga, kura pilsētas slimnīcā strādāja par apkopēju. Ģimenē vecākus kluss īgnums pavadīja gandrīz katrā solī. Nereti tas spontāni un skaļi izpaudās uz āru. Jana ievēroja, ka tas notika arī tad, kad viņa paziņoja par kādu gaidāmu ekskursiju skolā vai jaunu grāmatu, kas bija jānopērk. Tas nozīmēja, ka vajag naudu. “Skola zina tikai prasīt, būtu kāds kaut ko arī iedevis!” tādos gadījumos attrauca vecāki. Jana tad izgāja ārā un visbiežāk gluži automātiski nokļuva izgāztuvē. Citur jau arī nebija kur iet. Jurija un Elgas Volčinsku nelielā mājiņa atradās gandrīz izgāztuves malā. Otrā pusē sētai bija lielceļš, kas aizveda uz trīs kilometrus tālo pilsētu, bet abpus brauktuvei pletās klajš lauks. Aiz lielā atkritumu poligona sākās mežs, bet tas šķita patālu. Meža ielokā bija mežsarga māja. Viņa ģimene Volčinskiem bija vienīgie kaimiņi. Mežsargs ar sievu bija pensionāri, pie viņiem šad tad ciemos atbrauca mazdēls Ainis, kurš ar vecākiem dzīvoja Rīgā.
Jana kārtējo reizi atradās izgāztuvē un apstaigāja drūmi klusējošās atkritumu grēdas. Klusumu reizēm iztraucēja vien ķērcoši kraukļi, kuri strīdējās pie atrastas kartupeļu mizas. Dažreiz līdzīgu uzvedību meitene varēja novērot bomžu vidū, kuri paretam te atklīda no pilsētas. Viņu vienīgā prasme bija ātri pamanīt vēl derīgu lietu un iespējami steidzīgāk to pievākt. Ja tas vienlaikus izdevās diviem, sākās ķīviņš. Šie cilvēki neko vairs negribēja un arī neprata darīt. Kraukļu griezīgās klaigas Janu nomāca. Ap sirdi kļuva pavisam skumji. Kādēļ tikai viņai ir tāda mājas apkārtne? Pirms pieciem gadiem Janu vēl varēja iepriecināt kāda atrasta un vēl gluži laba rotaļlieta, bet tagad viņu poligonā pārņēma bezcerība. Ja jau viņa līdz šim te dzīvojusi, tad te paies arī pārējā dzīve. Mājās neviens Janas izpildītos uzdevumus nepārbaudīja, arī par to, kas meitenei mugurā, vecāki, šķiet, nejuta lielu interesi. Klasē viņu saukāja par mis miseni, dažreiz par atkritumu urnu. “Grāmatas ar labām beigām ir tīrie meli, jo dzīve ir netīra, tā rit starp atkritumiem. Viss meli,” meitene iedomājās. Draugu Janai nebija, jo viņu dēvēja par miseni, un viņa nezināja, vai vispār tādus vēlas, jo saprata, ka nespēs būt līdzīga sarunās par citu pieredzētajiem piedzīvojumiem. Sāka līt, un Jana devās uz mājām.
Svētku nebūs
Bija atkal pienākusi reize, kad Jana vēlējās būt viena, paslēpties no visiem un atrasties kopā tikai ar sevi. Neviena viņai nevajadzēja. Tuvojās Ziemassvētki, visur gatavojās svinībām, veikalu reklāmas kliegtin kiedza doties pēc brīnuma tikai un vienīgi reklamētajā pārdotavā, bet Janu tas viss nomāca. Viņa zināja, ka mājās svētku nebūs. Patēvs bija aizdzēries, māte tikai nopūtās, kad meita atgādināja par svētku eglīti un dāvanām. Jana stāvēja atkritumu poligonā un apjauta, ka te vienmuļībā aizritēs visas brīvdienas.
Nedēļu pirms brīvlaika skolā bija uzstādīta liela pastkaste, kurā skolēni varēja iemest apsveikumus draugiem. Jana nevienu nesaņēma. Viņa bija misene. “Nevajag arī. Tā visa ir izlikšanās. Pāri mēslu kaudzei pārklājusies spoža izlikšanās sniega kārta, bet zem tās ļaunums, netīrumi un samazgas,” meitene prātoja, raugoties uz saulē mirdzošo sniegu atkritumu kalnu galos. Pēkšņi Janas skatiens apstājās pie kāda stāva, kas tuvojās.
Negaidīta satikšanās
Ainis pie vecvecākiem nolēma iet pa taisnāko ceļu — cauri izgāztuves poligonam. Sniega kārta nebija bieza, un viņš sprieda, ka tā iešanu netraucēs. Gribējās vectēvu un vecmammu ātrāk apsveikt gaidāmajos Ziemassvētkos un paziņot, ka viņš no sava kursa vienīgais izcīnījis tiesības piedalīties starptautiskā jauno psihologu seminārā Amerikā. Students sevī pasmaidīja. Pie vectēva viņam patika. Mežs, svaigs gaiss — vieta, kur var atpūtināt garu. Ainis jau bija šķērsojis pusi poligona teritorijas, kad ieraudzīja Janu. Meitenes bēdīgais izskats bija pilnīgā pretstatā viņa pacilātajam noskaņojumam. Viņš atcerējās, ka vectēvs bija stāstījis par kaimiņu meitēnu, piebilstot, ka slikti, ja bērnam vienīgā spēļu vieta ir izgāztuve. “Hei, vai tu neesi mana vectēva mežsarga kaimiņiene? Tad priecīgus tev Ziemassvētkus!” Ainis novēlēja. “Jā,” atskanēja klusa atbilde, kurai sekoja piebilde, “tad es zinu, kas tu esi. Tevi sauc Ainis.” Students apstājās. Patiesi interesants meitēns. Ja viņu mazliet sapostu, būtu gluži glīta jaunkundzīte. Acīmredzot ģimenē ir krīzes situācija. Mūsdienās parasta lieta. “Ko tu te dari?” viņš pajautāja. “Stāvu. Cita te nav ko darīt, visapkārt ir tikai atkritumi,” Jana atteica. “Ja tu te esi, tad apstākļi tev tādu vidi uzspieduši un tev jāiedomājas kaut kas cits, jo viss atkarīgs no tā, kā tu pati uztver apkārtni,” Ainis filozofiski sāka sarunu, pats nesaprotot, kādēļ tā dara. Laikam vainīgs labais garastāvoklis. Tad viņš tomēr no saviem augstumiem nolaidās līdz meitenes domāšanai. “Tu te vari būt karaliene! Tieši tā! Karaliene! Te ir tava valstība. Augsti kalni, ceļi un daždažādas lietas. Vari pati iztēloties, kam, pēc tavām domām, jābūt konservu bundžām, mēbeļu atliekām un caurajiem spaiņiem, jo tu esi karaliene, kas visu nosaka,” norādīja Ainis. Viņa acis jautri dzirkstīja, un Jana neviļus pasmaidīja. Cik jocīgi viņš runā. Viņi turpināja sarunāties. Janu priecēja, ka jaunais vīrietis galīgi ignorē vietu, kur Janu ieraudzījis, un arī meitenes vecumu, bet runājas ar viņu kā līdzīgs ar līdzīgu. Tomēr mazas meitenes spītībā viņa gribēja pārliecināties par puiša pacietību. “Tik un tā skaidrs, ka es dzīvojos izgāztuvē, bet citur bērni to dara rotaļlaukumos un apmeklē izklaides pasākumus,” viņa atteica.
“Visi mēs dzīvojam pie izgāztuves. Kad paaugsies, uzzināsi, ka lielākā izgāztuve ir jūra, bet mēs pie tās dzīvojam. Ar izlikšanos, plātīšanos neviens savu izgāztuvi nevar likvidēt, vienīgi nomaskēt no citu acīm. Ja tev tas viss atklāti nolikts līdzās, tas nozīmē, ka tev no zvaigznēm pavēlēts būt stiprākai. Tāda gan tu būsi tad, ja pelnrušķītes un apvainotās tēlu nomainīsi pret karalienes psiholoģiju,” apliecināja Ainis. Teiktais meiteni valdzināja. “Klau, atnāc man līdzi pie vectēva. Viņš rakstīja, ka šķūnī iemitinājis gulbi, jo tas rudenī neesot varējis aizlidot. Tu redzēsi — arī salmos viņš pret visu apkārtējo izturas gulbja cēlumā,” teica Ainis.
Šo sarunu Jana ilgi atcerējās. Toreiz viņa Ainim aizgāja līdzi un abi aplūkoja gulbi. Pēc pāris gadiem vasarā viņi tikās vēlreiz. Ainis līdztekus psiholoģijai bija sācis studēt arī Kristīgajā akadēmijā un kārtējo reizi gatavojās braukt uz ārzemēm. Jana pastāstīja, ka skolā darbojoties teātra pulciņā. Ainis vēlreiz atkārtoja, ka tikai ar karalienes psiholoģiju viņa kļūs karaliene. “Ceru, ka vecā izgāztuve tevi vairs nenomāc, un nav arī iemesla. Tad jau visiem vajadzētu saiet sviestā, jo ikvienam zem viņa izveidotā komforta, izcīnītā amata ir lielāka vai mazāka izgāztuve. Galvenais, lai tu nejustos nolemta tikai tai. Saprati, karaliene?” atgādināja Ainis.
Izvēlas aktrises karjeru
Pagāja gadi. Jana aizmirsa savu pusaudzes iesauku, iestājās Kultūras akadēmijā un apguva aktiermākslu. Pēc pirmajām veiksmīgākajām izrādēm par viņu kā talantīgu aktrisi radiožurnālisti gatavoja raidījumu jaunatnei. Vienā brīdī viņa intervijā izmeta: “Kas man devis spēku tikt uz priekšu? Bailes no miskastēm. Es negribu pa tām rakāties, apzinoties, ka man nekas cits vairs nav iespējams, tādēļ tiecos uz priekšu.” Jaunā aktrise noklusēja, ka viens no dzīves mirkļiem, ko ik pa laikam viņa atceras, ir pirmā tikšanās ar Aini. Tas jau būtu galīgais stulbums. Pati sevī velti cenšoties noliegt sen notikušās sarunas nozīmi savā dzīvē, viņa atkal un atkal brīvākos brīžos to atcerējās. Grūti bija noliegt, ka pēc tās viņa centās tapt par karalieni — vispirms bērnišķīgās iedomās, ignorējot vienaudžu apsmieklu, kas, sastopoties ar spēju pretestību, vēlāk norima, bet pēc gadiem jau ar apziņu, ka tikai tāda psiholoģija palīdz uzveikt neveiksmes.
Princese atrod Saulvedi
Raiņa lugas “Zelta zirgs” pirmizrāde sakrita ar Janas Volčinskas dzimšanas dienu. Viņa tēloja Saulcerīti. Aizveroties priekškaram, zālē aplausi ilgi nerimās. Īpaši skaļi atskanēja pieprasījumi vēlreiz redzēt princesi Janu Volčinsku. Aktierus uz skatuves izsauca vairākas reizes. Vienā no tām Janai no skatītāju zāles tuvojās vīrietis, turot rokās lielu sārtu rožu pušķi. Viņš pasniedza ziedus un viegli noskūpstīja aktrisi uz vaiga. “Tu tagad esi karaliene,” Jana dzirdēja iečukstam ausī. Viņa ieskatījās elegantajā kungā un pazina Aini. “Paldies!” viņa attapa vien pateikt.
Ainis viņu sagaidīja pie teātra izejas. Pēc dažiem mēnešiem viņi salaulājās. Žurnāla “Privātā Dzīve” žurnālisti gan mēģināja uzzināt, kas savedis kopā laulības partnerus, kuriem ir vairāk nekā 10 gadu vecuma starpība, bet jaunais vīrs un sieva par to smaidīja un atbildēja ar nenozīmīgām frāzēm. Jana nepateica, par ko bija pārliecināta, — no viņai zināmajiem vīriešiem tikai Ainis ir tāds, kas atkritumu urnu spēj padarīt par karalieni. Savukārt Ainis zināja, ka tādu sievieti, kura to var izdarīt, viņš nekad vairs nesatiks.
