Svinēsim svētkus!

Ņemot vērā mūsu vēsturisko pieredzi un globalizāciju, Latvijā laiku pa laikam ir aktuāla “ņemšanās” ap svētkiem, proti, katru gadu ap konkrētiem datumiem sākas neformāla viedokļu apmaiņa par tēmu – kuri svētki ir mūsu, ir svinami, kuri nav.

Pavisam nesen bija Valentīna diena. Vieni saka – tie nav mūsu, latviešu, svētki, citi – kāda atšķirība, ka tikai svētki?! Ir taču tik mīļi, ka cilvēki viens otram pasniedz veikalā uz ātru roku sapirktus štruntiņus, pasniedz puķes. Arī grādīgo dzērienu pārdevēji nav pret to, lai par godu 3. gadsimtā dzīvojušam kristiešu svētajam iegūtu papildu ienākumus. Turklāt daļai sabiedrības tā ir motivācija un iespēja apliecināt savas siltās jūtas pret savu simpātiju, mīlestību, dzīvesbiedru vai biedreni. Tātad šie svētki ir labi, šie svētki ir vajadzīgi.

Bet, ja pašķiram kalendāru atpakaļ uz 30. oktobri, tad tur kā bubulis mīt Helovīns. Vai Halovīns? Tādam briesmeklim pat nosaukumu nevar īsti saprast. Un te nu to balsis, kas uzstāj – tie nav mūsu svētki, kļūst skaļākas un leitmotīvs – svētki paliek svētki ‒ kļūst klusāks. Tirgotāji gan arī šeit svinēt kārajiem piedāvā dažādas mošķu maskas un briesmekļus, priecīgi arī par katru konfekti, ko bērnu pacienāšanai nopērk “svētku” svinētāji, bet nešpetnākie “mūsu svētku” pazinēji rauc degunus un bērnu priekšā aizcērt durvis.

Kustināt tēmu “tie nav mūsu svētki” gan, jāteic godīgi, nav prātīgākais, ko tādās reizēs darīt. Jo, kā izrādās, Svētajam Valentīnam ar mums ir mazāks sakars nekā Halovīnam, kura pirmsākumi meklējumu seno ķeltu un, izrādās, baltu tradīcijās. Šķirojot “mūsu svētkus” no “ne mūsējiem”, var nākties atteikties no Ziemassvētkiem, kas šeit ieradās ar kristietību, tāpat kā adventēm un citiem izteiktiem kristiešu svētkiem. Mūsu svētki pēc Mārtiņdienas nostatīšanas pret Halovīnu līdzības ir vasaras un ziemas saulgrieži, Miķeļi, Meteņi, Ūsiņi un Māras diena. Bet te nu var sākties lieli nemieri un šūmēšanās, aizskarot kristietības tēmu, tāpēc labāk paskatīsimies uz šo jautājumu no šāda skatpunkta – kurš vispār vairs var nodalīt mūsu no nemūsu svētkiem pēc pēdējiem 800 gadiem, kad šeit ar savām tradīcijām pāri gājuši visi, kam nav slinkums?

Skaidrs, ka pēdējā gada notikumi mūs kategoriski nodala no padomju svētkiem. Varbūt vienīgi cittautieši vēl svin 23. februāri, 1. maiju vai Kosmonautikas dienu. Taču kā ir ar 8. martu? Vēsture saka, ka šo svētku pirmsākumi cieši saistīti ar sociālistisko partiju. Bet ko darīt ar skaisto tradīciju – pasniegt sievietēm ziedus?

Naivs ģeķis būdams, varētu sacīt, ka ziedus vajag pasniegt sievietēm neatkarīgi no svētkiem, taču, jūtot degunu saraukšanos, piekritīšu tiem, kas saka “svētku nekad nevar būt par daudz!”. Šie svētki ir skaista iespēja vēl reizi sveikt sievietes, pasniegt viņām ziedus, raisīt smaidus, gaišas sajūtas. Neliegsim sievietēm un sev, vīrieši, to prieku! Štrunts ar visu sociālismu, lai dzīvo svētki! Svinēsim tos! Svinēsim 8. martu – Sieviešu dienu!