Stabilitāti, mīlestību un cerību!

Strādājot “Ziemeļlatvijas” redakcijā, mēs, laikraksta veidotāji, dzīvojam ar vienu soli nākotnē, tas ir dažas dienas uz priekšu. Jau pirms Ziemassvētkiem atvēru savu 2025. gada plānotāju, kur tapa pirmie ieraksti par jaunā gada darāmajiem darbiem. Par to nedaudz ar nolemtības sajūtu ieminējos kolēģiem, ka nekas dzīvē nemainās, jau pirmās intervijas jaunajā gadā sarunātas. Taču redaktore Ingūna tik noteica: “Priecājies! Tā ir stabilitāte! Daudz bēdīgāk būtu, ja kaut kas mainītos ne uz to labāko pusi!” Apdomājoties jāpiekrīt vien ir, ka dzīvē stabilitātei, īpaši šajos ne visai vieglajos laikos, ir būtiska loma. Tas nozīmē, ka arī jaunajā gadā būs darbs, kas ļaus ne vien satikties ar interesantiem cilvēkiem, daudz rakstīt, bet arī dzīvot ar mierīgu sirdi.

Vēl cilvēka dzīvē svarīgi ir dzīvot mīlestībā un saticībā. Protams, ne jau vienmēr izdodas būt tik “baltam un pūkainam”, bet, ja tomēr gadās strīdi, nevajadzētu otru cilvēku iznīcināt pazemojot un padarot par pēdējo muļķi uz zemes. Arī strīdēšanās ir liela māksla, ko var apgūt tikai ar dzīves pieredzi. Ne vienmēr ir jāpasaka tas pēdējais, pats iznīcinošākais vārds. Strīdu karstākajos un jau nekontrolējamos brīžos labāk ir tiešām noskaitīt līdz desmit un dziļi ievilkt elpu. Ziniet, palīdz! Vismaz man. Ne velti ir teiciens – gudrākais paklusē, tas reizēm lieti der, kad otrs tikai maļ savu pa apli.

Dzīvei ritot kā kamolam, reizēm gada beigās uzdodu sev jautājumu: “Kas būs tālāk?” Kad bērni bija vēl mazi, cerēju, ka viņi izaugs godīgi, sirsnīgi, zinātkāri un gudri cilvēki. Sirds dziļākajos stūrīšos tagad saprotu, ka manas cerības ir piepildījušās. Protams, mammas vienmēr domās arī par saviem jau lielajiem un patstāvīgajiem bērniem. Taču, godīgi sakot, tagad daudz vairāk laika atliek domāt arī par sevi. Ceru, ka dzīve būs interesanta, krāsaina un bez lieliem, liktenīgiem satricinājumiem.

Katram ir domas un cerības, kuras publiski nemaz nevajag atklāt. Galvenais, ka tādas ir. Tas nozīmē, ka cilvēks ne tikai dzīvo kā robots maršrutā darbs un mājas, bet viņam ir savi sapņi. Es ceru, ka nevienu no manas ģimenes, tuviniekiem, draugiem un kolēģiem nepiemeklēs kāda nelaime vai smaga slimība. Ceru, ka izbeigsies kara izraisītais ārprāts Ukrainā.

Gada pēdējās dienās, sekojot līdzi labdarības akcijām “Dod pieci!” un “Eņģeļi pār Latviju”, pilnīgi nekontrolējami birst asaras par to, cik mēs, latviešu tauta, esam labsirdīgi, atbalstoši un sirsnīgi. Protams, ne visos gadījumos, bet mums ir kur tiekties! Šādas pārdomas manī rosināja gadumijas tuvošanās. Iespējams, kādam tās ir līdzīgas, kādam – gluži citas. Taču šīs trīs lietas – stabilitāti, mīlestību un cerību – visiem novēlu Jaunajā, 2025. gadā. Lai mums izdodas!