Abonē e-avīzi "Ziemeļlatvija"!
Abonēt

Reklāma

Sprādzienbīstamā tēma

Tā ir sprādzienbīstama tēma, kuras dēļ radi un draugi pārtop par ienaidniekiem, tādēļ  labāk savu viedokli paturu pie sevis, tā šovasar izteicos kādā privātā sarunā par “Covid-19”.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Nu es nekad viņus par ienaidniekiem neesmu uzskatījis, varbūt viņi mani, atteica paziņa, kurš nekad nav vakcinējies pret šo slimību un arī negrasās to darīt, viņam ir problēmas ar veselību un viņš negrib tās saasināt, uzskatot, ka vakcinācijas gadījumā tā notiktu.

Šis rudens atkal aktualizējis gada siltajos un saulainajos mēnešos piemirsto kovida tēmu. Publiskajā telpā izskan mediķu aicinājumi cilvēkiem saņemt nākamo balstvakcīnu, senioriem tiek izsūtītas īsziņas ar mudinājumu vakcinēties pret “Covid-19” un gripu, un sabiedrība atkal sevi pozicionē antivakseros un vakcinācijas atbalstītājos.

Lūk, saīsināts ieskats diskusijā, kāda izvērtās “Facebook” pēc mana raksta “Tā slimot nenovēl pat ienaidniekam” publicēšanas par “Covid-19”, tostarp par mediķu aicinājumu šoruden atkal  vakcinēties pret šo slimību.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

“Nav apnicis??? Pajautājiet, cik cilvēkiem veselības problēmas pēc brīnumpotēm, kas, kā tagad izrādās, nemaz nav līdz galam izpētītas!”

 “Turpiniet ar saviem melu pinekļiem. Uz jūsu sirdsapziņas jau ir vairāk par 6000 dzīvībām… Jā, arī vakcinētie saslimst, taču parasti vieglā formā. Normāli cilvēki parasti saviem apgalvojumiem uzrāda informācijas avotu. Jums tādu nav, vien antivakseru izdomājumi.”

“…Es redzu, kas notiek man apkārt ar reāliem cilvēkiem. Un ne tas labākais. Un par vieglo slimības gaitu un nemiršanu – nu tak beidziet ticēt pasakām.”

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Es nevienam ne iesaku vakcinēties, ne arī nevakcinēties pret “Covid-19”. Tik svarīgā jautājumā, kur svaru kausos ir cilvēka dzīvība un veselība, man nav vajadzīgās kompetences un līdz ar to nav arī tādu tiesību. Varu tikai dalīties savā pieredzē.

Man ir aizdomas, ka kaut kas līdzīgs kovidam Latvijā parādījās pirms aptuveni četriem gadiem. Toreiz noķēru kādu jocīgu vīrusu, kas pārgāja bronhītā un pēc kura man, cilvēkam, kuram nekad nekas vairāk par iesnām un sāpošu kaklu nekaitēja, sākās problēmas – ilgstošs, nepārojošs klepus (zinu, ka tieši tolaik ne man vienai), kam iemesls tika norādīta pēkšņi parādījusies atviļņa slimība un astma. Tagad puslīdz esmu ar to tikusi galā. Bet kovidu noķēru šogad februārī pēc trijām potēm, no kurām balstvakcīnu saņēmu šogad janvārī. Izslimoju, teiksim, vidēji smagi, ar augstu temperatūru, bet bez acīmredzamām komplikācijām.

No manis kovidu saķēra mana mamma (arī ar trijām potēm). Izslimoja vieglāk par mani, tikai pasūrojās, ka galva tāda dulla. Aptuveni mēnesi pēc kovida mamma pirmo reizi mūžā smagi saslima ar jostas rozi, ko izraisa arī imūnsupresija  (traucēta imūnsistēmas spēja cīnīties ar infekciju). Izārstējām, tomēr mamma vairs neatguvās, palika pavisam guloša un sabruka. 84 gadu vecumā šogad augustā aizgāja viņsaulē.

Tā notiek. Es publiski nekomentēju. Jo nezinu, kā būtu, ja būtu…  

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Ziemellatvija.lv komanda.