Saskatīt un stiprināt vienojošo

Klāt 14.jūnijs – komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, kas atgādina okupācijas režīma pārdzīvojumus. Gan šīs sāpīgās vēsturiskās atmiņas, gan Krievijas agresija Ukrainā un raižpilnā ģeopolitiskā situācija visā pasaulē liek mums meklēt līdzsvara punktus – atrast tās vērtības, kas mūs vieno. Viena no tām ir valoda. Attieksme pret valsts valodu Latvijā mēdz būt dažāda.

Cieņu pret latviešu valodu man reizē ar mātes pienu iebaroja māte, politiski represētā, kura tika deportēta 1941.gada 14.jūnijā. Māte runāja pareizā un koptā latviešu valodā, bet lietoja arī interesantus apvidvārdus un sarunvalodu. Viņa nelietoja skaļus un jūsmīgus vārdus, bet arvien atrada vienkāršus un pārliecinošus vārdus. Šo vienkāršo un pārliecinošo valodu es parasti dzirdu arī tiekoties ar citiem represētajiem ļaudīm.

Reizēm nākas sastapties ar paviršu attieksmi pret valsts valodu, kuru tomēr spējam mainīt paši ar savu noteiktu izturēšanos. Reiz no auto pieturas bariņā mājup ejot, visi sarunājāmies latviešu valodā. Pēkšņi kāda ceļa biedre sāk pļāpāt ar politiski represētā dēlu krievu valodā. Es protu krievu valodu, tomēr turpinu piedalīties sarunā latviešu valodā. Piedāvājos citiem arī panest iepirkumu saiņus. Mani ceļa biedri pāriet uz latviešu valodu. Arī citās reizēs mājupceļā sarunājamies latviešu valodā.

Ir svarīgāk atrast vienojošo nevis stāvēt malā vai pat aiziet prom. Lai stiprinātu valsts valodas pozīcijas sabiedrībā izšķirīga ir mūsu pašu stingra stāja. Tas arī ir pašcieņas jautājums – lietot mūsu valstī Latvijā latviešu valodu. Politiski represēto apvienības “Trimdinieks” biedri attieksmē pret valsts valodu un vēsturi ir ar stingru mugurkaulu. Apvienības valdes priekšsēdētājs Arvīds Kaupe jau vairāk kā desmit gadus paudis, ka skaidrojošai informācijai par okupāciju un deportācijām jābūt gan valsts valodā, gan citās valodās plaši pieejamai sabiedrībai, tajā skaitā, arī Uzvaras parkā un citur, kur pulcējas plašas ļaužu masas ar dažādiem viedokļiem. Mūs veido informācija un šobrīd arvien vairāk procesus nosaka informatīvā telpa. Ja mēs klusējam, tad mūsu vietā informatīvo telpu piesārņo citi. Mums ir svarīgi, lai kopīgi spējam sarunāties visa Latvijas sabiedrība vienā valodā – latviešu valodā, kas ir mūsu valsts valoda.

Margita Krišjāne, apvienības “Trimdinieks” valdes locekle