Šai sāpei nav noilguma, tā turpināsies daudzās paaudzēs

Aizvadītajā piektdienā zem mierīgām debesīm visā Latvijā, tostarp arī Valkas novadā – Valkas pagasta Lugažu stacijā un Kārķu pagastā –  pieminēja pirms 73 gadiem padomju okupācijas varas deportētos cilvēkus, kā arī pieminēja pašlaik Ukrainā notiekošo karu un tā upurus.

1949. gada 25. martā okupanti uz Sibīriju izsūtīja 42 125 nevainīgus Latvijas iedzīvotājus, tostarp desmit tūkstošus bērnu un jauniešu. Savukārt no toreizējā Valkas rajona 144 smagās mašīnas no mājām izveda 625 ģimenes. Daudzi nomira ceļā, citi pavadīja garus un grūtus gadus necilvēcīgos apstākļos Krievijas ziemeļu apgabalos. 

Pirmo reizi Valkas pagasta Lugažu stacijā piemiņas pasākumu 1949. gadā 25. martā no Latvijas uz Sibīriju izvestajiem latviešiem rīkoja saieta nama “Lugažu muiža” vadītāja Zane Mīļa. To apmeklēja represētie, viņu tuvinieki, Valkas novada pašvaldības priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis, Valkas politiski represēto nodaļas vadītājs Kārlis Albergs un Zemessardzes pārstāvis. Diemžēl piemiņas pasākumā neredzēja nevienu Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas skolēnu vai pedagogu, nebija arī neviens novada pašvaldības domes deputāts. “Ziemeļlatvija” interesējās pie Z. Mīļās, kura strādā arī Valkas J. Cimzes ģimnāzijā, kāpēc pasākumā nav neviena jaunieša. Viņa skaidro, ka joprojām abās ģimnāzijas ēkās daudzi slimo ar Covid-19, tāpēc drošības nolūkos nolemts šo pasākumu neapmeklēt.

“Izsūtīto galvenā vaina bija – viņi mīlēja savu zemi un bija strādīgi. Daudzi, smagi strādājot, bija izveidojuši stabilas saimniecības. 1949. gadā no 25. līdz 29. martam latviešu zemnieku izsūtīšana uz Sibīriju ir viena no traģiskākajām lappusēm Latvijas jaunāko laiku vēsturē,” uzrunājot pasākuma dalībniekus, teic Z. Mīļā.

Valkas politiski represēto nodaļas vadītājs K. Albergs: “Pēc ilgāka pārtraukuma esam satikušies šajā piemiņas vietā. Gribētos atcerēties tā laika domas, tos ceļus, kurus pārvarējām. Nonācu pie slēdziena, ka visas tā laika sajūtas vienā dzejolī “Piemiņa” spējusi ielikt dzejniece Kornēlija Apškrūma. Jāpiekrīt dzejniecei, kura saka: “Šai sāpei nav noilguma, tā turpināsies daudzās paaudzēs.” Mums ir arī jādomā par pēdējā mēneša notikumiem Ukrainā. Šķiet, ka krievu tauta neko nav mācījusies ne no Pirmā pasaules kara, ne no citiem notikumiem svešās zemēs. Šie notikumi Ukrainā tiešām ir turpinājums 1949. gadam, jo informācija liecina, ka ukraiņiem iebrucēji noņem pases un aizsūta uz Sahalīnu. Lūk, kāds turpinājums. Novēlēsim ukraiņiem uzvaru. Atbalstīsim viņus šajā cīņā, jo viņi cīnās arī par mums, par mūsu bērniem un par mūsu brīvību. Lai slava ukraiņu tautai!”

“Cienījamie represētie un klātesošie. Šī ir dubultā skumja diena. Viens – mēs atceramies 1949. gada represijas, prātā paturot arī 1941. un 1944. gada notikumus, kad godīgus un strādīgus latviešus lika cietumos un izsūtīja ārpus Latvijas robežām. Tā ir lieta, ko nedrīkstam aizmirst un piedot. Taču lielā kaimiņvalsts – šo represiju mantiniece – diemžēl neko nav mācījusies, bet visus šos gadus turpināja pasniegt ordeņus šo represiju īstenotājiem, mānīt savus cilvēkus un vajāt tos, piemēram, biedrību “Memoriāls”, kas krievu tautai un sabiedrībai mēģināja stāstīt patiesību par laiku, kuru jūs piedzīvojāt. Tagad mēs visi redzam rezultātu, ka pašā Eiropas vidū notiek baismīgi noziegumi, mirst bērni, māmiņas, vecvecāki un arī Ukrainas aizstāvji. To nevar piedot, un to arī nevar saprast. Mums visiem kopā tiešām ir jādara viss, lai palīdzētu Ukrainai, tiem cilvēkiem, kuri tagad ir pie mums novadā. Galvenais – prasīt lēmumu pieņēmējiem, lai šajā laikā Ukraina netiek atstāta viena. Tas ļaunums ir jānogalina, jo tas neapstāsies. Ja tas nenotiks, tas pārņems arī mūsu zemi,” uzskata V. A. Krauklis.

Piemiņas pasākumā piedalījās arī valcēniete Maiga Sebre. Viņa kopā ar brāļiem, vecākiem un vecvecākiem 1949. gadā tika izsūtīta no toreizējā Gulbenes rajona.

“Dzīvojām Lizuma pagastā. Mūs – trīs bērnus – paņēma agri no rīta no Lizuma skolas, bet vecākus no mājām. Skolotāja, visu to redzot, teica, ka mums izrakstīs liecību, jo varbūt tā noderēs. Mēs neko nesapratām. Mūs – bērnus – aizveda uz Lizuma pagasta māju. Teica, ka vecāki mūs tur jau gaidīs, bet tā nebija. Gaidot mammu, raudāju četras piecas stundas. Desmito dzimšanas dienu pavadīju braucot vilcienā. Biju jaunākais bērns ģimenē. Brālim tolaik bija vienpadsmit, bet otram brālim – trīspadsmit gadi. Mūs aizveda uz Tomskas apgabalu, Parabeļas rajonu. Cik zinu, neviens no valcēniešiem tik tālu nav bijis izsūtīts. Sākumā mūs no vilciena izsēdināta Tomskā barakās. Gaidījām, kamēr atkusīs Obas upe. Pēc tam ar kuģu mūs trīs dienas veda, līdz izsēdināja rajona centrā Parabeļā. Tad bija jāgaida, kad kolhoza kuterītis mums atbrauks pakaļ. Mūs izsēdināja Parabeļas upes krastā, un ej, kur gribi. Šajos notikumos kā bērns ne par ko nedomāju, man vajadzēja tikai mammu. Pēc astoņiem gadiem tieši uz Līgo svētkiem atgriezāmies Latvijā, bet māju mums nebija, jo tur dzīvoja divas ģimenes. Pārnakšņojām pie kaimiņiem siena šķūnī. No pavadītajiem gadiem man ir arī skaistas atmiņas par vidusskolas gadiem, par Sibīrijas dabu. Vidusskolas gados biju festivālā Tomskā. No mūsu skolas tur bijām tikai trīs pārstāvji, es – kā liela sportiste. Atceros, abi ar brāli gājām makšķerēt zivis, pilnus spaiņus mājās nesām. Mēs – latviešu ģimenes – izcēlāmies pārējo vidū ar savu darba tikumu, tīrību un strādīgumu. Tagad man šķiet, ka sibīrieši no mums neko neiemācījās, tikai brīnījās, kāpēc mammīte Milda ar viņām kopā nesēž uz soliņa un netenko. Savas Sibīrijas gadu atmiņas uzticēju Tamārai Elziņai, kura ir  izveidojusi skaistu un vērtīgu grāmatu “Gail ogles atmiņu pavardā”, kur lasāmas intervijas ar Valkas rajona represētajiem. Es šīs atmiņas uzrakstīju saviem mazbērniem,” atceras M. Sebre.

Vairāk foto ŠEIT.