Latvijā sabiedrība noveco. Seniori slimo, un arvien vairāk kļūst gadījumu, kad smagu veselības problēmu dēļ viņi par sevi vairs nevar parūpēties, tādējādi kļūstot par apgrūtinājumu saviem pieaugušajiem, strādājošajiem bērniem.

Pieprasījums pēc sociālās aprūpes centriem jeb pansionātiem aug straujāk, nekā iespējams nodrošināt piedāvājumu, pat neraugoties uz to, ka uzturēšanās izmaksas vienam klientam pārsvarā pārsniedz 1000 eiro mēnesī.

Pansionātos ievietotajiem sirmgalvjiem šīs iestādes lielākajā daļā gadījumu kļūst par viņu mājām līdz mūža galam, tāpēc ir svarīgi, lai seniori tur ne vien būtu aprūpēti, bet arī justos ērti un varētu saturīgi pavadīt savu laiku. Un ne tikai. “Ziemeļlatvijas” aptaujātie sociālās aprūpes centru darbinieki vienprātīgi atzīst, – pēdējā laikā tiek uzņemti arvien nevarīgāki, faktiski guloši klienti ar lielām veselības problēmām, piemēram, onkoloģijas pacienti vai pēc insultiem, lūzumiem, ar demenci un citām kaitēm, kuri prasa īpašu aprūpi un attiecīgi arī vairāk kvalificētu darbinieku.

No visām pusēm uzsver, – sociālās aprūpes sistēma Latvijā steidzami jāuzlabo, taču tam trūkst būtisku resursu. Pašlaik Latvijā darbojas 227 iestādes, kas sniedz ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojumus.

“Ziemeļlatvija” sadarbībā ar laikrakstu “Latvijas Avīze” pēta, cik šie pakalpojumi ir pieejami, ko tie piedāvā un uz ko tiek vērsti, arī to, vai šīs institūcijas spētu īstenot ieceri, pie kā strādā Labklājības ministrija. Ministrija izstrādā regulējumu par ģimeniskas vides ieviešanu aprūpes namos, kas veicinātu klientu patstāvību, piemēram, ļaujot viņiem veikt vienkāršus darbus pašiem. Tas nozīmē arī mazāk iemītnieku – līdz diviem cilvēkiem – vienā istabā.

Smiltenē gribētāju vairāk, nekā var uzņemt

Smiltenes novadā ir četras sociālās aprūpes iestādes jeb pansionāti, kā tās dēvē sarunvalodā. Trīs no tām ir novada pašvaldības institūcijas: pašvaldības kapitālsabiedrības SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļa Smiltenē, sociālās aprūpes centrs “Trapene” Trapenes pagastā un pašvaldības kapitālsabiedrība SIA “Gatartas pakalpojumu aģentūra” Drustu pagastā. Savukārt sociālās aprūpes centrs “Pansija Rauna” ir privāta nodibinājuma “Raunas evaņģēliski luteriskās draudzes diakonijas centrs” struktūrvienība.

Valkas novadā ir trīs sociālās aprūpes iestādes. Valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” Valkas filiāle sniedz valsts apmaksātu ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu abu dzimumu pilngadīgām personām ar smaga garīga rakstura traucējumiem (I un II invaliditātes grupu).

Savukārt pansionāti to klasiskajā izpratnē ir biedrības “Labāka Rītdiena” sociālās aprūpes centrs “Ziemeļblāzma” un biedrības “Latvijas Sarkanais Krusts” Vidzemes komitejas sociālās aprūpes centrs “Valka”. Abas iestādes atrodas Valkā.

“Ziemeļlatvija” sazinājās ar institūciju vadību, noskaidrojot, cik lielas tur ir uzturēšanās izmaksas, cik daudz ir vietu, kādas ir aktuālākās problēmas un iespējas veidot ģimenisku vidi.

Pašvaldības kapitālsabiedrības SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļa atrodas savstarpēji savienotās ēkās, no kurām centrālā ēka ir Smiltenes muižas īpašnieka, firsta Paula Līvena laikā, 1903. gadā, uzceltā bijusī slimnīca.

Nodaļa var uzņemt 62 klientus, kuri dzīvo divvietīgās vai trīsvietīgās istabiņās. Brīvu vietu šobrīd nav, – visas ir aizņemtas, kaut pieprasījums ir, īpaši no smilteniešiem, kuri mūža nogali vēlas pavadīt savā pilsētā, nevis pansionātos citviet. Papildu tam nodaļā ir iespēja saņemt īslaicīgas sociālās aprūpes pakalpojumu, ko apmaksā Smiltenes novada pašvaldība un ko katrs Smiltenes novada iedzīvotājs var izmantot līdz 20 dienām gadā. Tādas gultas vietas ir septiņas.

Uz “Ziemeļlatvijas” jautājumu par iespēju ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojumu izvērst plašāk, SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” valdes loceklis Didzis Lūkins atbild noliedzoši. “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” un Smiltenes novada dome ir atteikušās no sākotnējās ieceres atvērt Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas filiāli pašvaldībai piederošajā bijušās Bilskas pamatskolas ēkā lielo izmaksu dēļ, kas tādā gadījumā būtu nepieciešamas.

Spēkā paliek SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” projekts par iestādes ēkas Smiltenē, tai skaitā Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas, renovāciju, taču tas ir saistīts ar infrastruktūras modernizāciju un energoefektivitāti, nevis ar telpu paplašināšanu, kas nav paveicama ierobežotās platības dēļ. “Kad tāda renovācija varētu notikt, nav zināms. Gaidām, kad tiks atvērta kāda piemērota, Eiropas Savienības fondu līdzfinansēta programma. Labklājības ministrijas regulējums ar ģimeniskas vides ieviešanu aprūpes namos uz mums neattiecas. Tas ir saistošs jaunbūvēm un paredz līdz 16 cilvēkiem vienā ēkā, ja būvdarbi sākas no nulles,” skaidro Didzis Lūkins.

SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” Sociālās aprūpes un rehabilitācijas nodaļa nodrošina mājokli, sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju pensijas vecuma personām un invalīdiem ar fiziska rakstura traucējumiem, kuri nespēj paši sevi aprūpēt vecuma vai slimības dēļ. Uzturēšanās izmaksas vienam klientam mēnesī ir 1100 eiro. Maksā pats klients vai viņa tuvinieki, vai arī uzturēšanos nodaļā finansē vai līdzfinansē Smiltenes novada dome vai citu pašvaldību piešķirtie resursi.

Sociālās aprūpes un rehabilitācijas nodaļas vadītāja Anete Gendrjuka “Ziemeļlatvijai” stāsta, ka gribētāju tikt nodaļā ir vairāk, nekā tā var uzņemt, – senioru tuvinieki zvana un taujā par vietu ne tikai no Smiltenes novada, bet arī no Valkas, Cēsīm, Rīgas un citām pilsētām vai pagastiem.

Piemēram, seniore Guna Skladova ir alūksniete, viņa SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļā dzīvo jau sešus gadus.

“Man sākās problēmas ar mugurkaula skriemeļiem, paliku švakāka. Dēls sāka strādāt Smiltenē, – teica, ka darbā viņam nav miera, jādomā, kā man mājās vienai pašai. Tad arī nonācu te. No sākuma nepatika, jo katrā pilsētā ir citādāk. Biju pieradusi pie Alūksnes. Bet tagad ļoti viss patīk. Dzīvot te ir labi. Istabiņā esam divas. Mūs ēdina, labi aprūpē. Aprūpētājas ir mīļas, – gultiņas saklāj, palīdz nomazgāties. Kad siltāks, eju pastaigāties uz parku, pasēdēt tur uz soliņa, parks mums tepat netālu,” stāsta Guna Skladova.

SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” Sociālās aprūpes un rehabilitācijas nodaļa daudz domā par savu klientu socializāciju. Bieži viesi ir skolēni un bērnudārznieki. “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” arī iesaistījusies biedrības “Ascendum” projektā “Sarunas ar senioriem”. “Uz nodaļu sestdienās un svētdienās brauc brīvprātīgā darba veicēji, par ko esam ļoti priecīgi. Viņi sarunājas ar mūsu klientiem, lasa priekšā vai kopā spēlē galda spēles, uzdzied karaoke vai kopā iziet ārā pastaigāties. Brīvprātīgie palīgi ir arī Smiltenes vidusskolas skolēni, un arī viņiem esam ļoti pateicīgi,” stāsta Anete Gendrjuka.

Viņa piebilst, ka nodaļa jau gadu ļoti meklē fizioterapeitu un ļoti cer, ka šāds speciālists pieteiksies.

Pansionātos – arvien vairāk smagu klientu

Sociālās aprūpes centrs (SAC) “Trapene” var uzņemt 60 klientus. Centrā ir 59 iemītnieki. Aprīļa sākumā brīva bija tikai viena vieta. “Mūsu klienti daudz nemainās. Ir, kas te dzīvo jau 19 gadus,” stāsta iestādes vadītāja Dina Jāņekalne.

Tā notiek arī citos pansionātos, – vieta pārsvarā atbrīvojas pēc skumja notikuma, kad kāds pansionāta iemītnieks beidz šīs zemes gaitas.

Uzturēšanās izmaksas SAC “Trapene” vienam klientam mēnesī ir 1002 eiro, iepriekš – 1030 eiro mēnesī. Dina Jāņekalne skaidro, ka maksas samazinājums bija iespējams, pašvaldības uzdevumā samazinot SAC “Trapene” strādājošo skaitu.

“Pašvaldība uzskatīja, ka mums ir par daudz darbinieku. Vajadzēja optimizēt. Samazināja, piemēram, apkopējus, virtuves darbiniekus. Mēs jau paši piekritām, bet tas mūs tagad ļoti iespaido, it sevišķi, kad sākas atvaļinājumi vai kāds saslimst. Tad citiem ir jāstrādā dubulti. Tādās iestādēs kā mūsējā arī nevar strādāt cilvēki, kuriem svarīgi, lai tikai būtu darbs un alga. Te var strādāt vien tādi, kuriem patīk veci cilvēki,” vispārējo situāciju ieskicē Dina Jāņekalne. Šobrīd vienīgā vakance SAC “Trapene” ir ārsta palīgs.

SAC “Trapene” par saviem klientiem rūpējas, lai viņi būtu paēduši, nomazgāti, lai viņiem būtu, ko darīt. Ir dārzs, ko vasarās var paravēt, cik nu kurš to spēj. Arī tā var radīt māju sajūtu.

SAC “Trapene” ir vienvietīgas un divvietīgas istabas. “Ir arī, kur dzīvo četri. Kur ir pavisam guloši klienti, tur ir piecas gultiņas. Tad darbiniekam ir vieglāk visus apkopt. Klienti diemžēl nāk arvien smagāki, ar smagām diagnozēm, – onkoloģiju, pēc insultiem, ar dažādiem nesmukiem lūzumiem, hroniskām kaitēm. Varbūt ir gadījumi, kad mājās dzīvo līdz pēdējam un uz pansionātu pārceļas, kad citādi galīgi vairs nevar. Ja ir pensija, tad ģimenē ir vieglāka dzīvošana. Mūsu klienti ir arī gados jauni cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, bet tādi, kuri nav agresīvi un var dzīvot vispārēja tipa aprūpes iestādē. Kad viņu vecāki aiziet viņsaulē, šādi cilvēki paliek nekur, – viņiem jādzīvo aprūpes centros,” stāsta Dina Jāņekalne.

Pakalpojumu ar ilgstošu aprūpi un sociālo rehabilitāciju Smiltenes novadā sniedz arī pašvaldības kapitālsabiedrība SIA “Gatartas pakalpojumu aģentūra”, kas atrodas Drustu pagasta Gatartā. Tur uzturēšanās izmaksas, sākot no 2025. gada 1. februāra, vienam klientam ir 1050 eiro mēnesī. “Pieaugums ir 100 eiro. Cenu pacēlām paši. Minimālā alga valstī kāpj, mūsu iestādē vairāk nekā 60 procenti no pakalpojuma kopējām izmaksām ir atalgojuma izmaksas,” skaidro SIA “Gatartas pakalpojumu aģentūra” valdes loceklis Aivars Damroze.

Gatartas pansionātā ir 65 gultas vietas, šobrīd tās visas ir aizņemtas. Klienti pārsvarā dzīvo vienvietīgās vai divvietīgās istabiņās. Trīsvietīgās istabiņas vairs ir tikai dažas.

“Veidojam ģimeniski pietuvinātu vidi. Blakus pansionātam mums ir 12 dzīvokļu māja, kur pirmajā stāvā četros dzīvokļos dzīvo mūsu klienti,” piemēru nosauc Aivars Damroze.

Atrast aprūpētājus nav viegli; darbs ir smags

Sociālās aprūpes centrs (SAC) “Pansija Rauna” ir nodibinājuma “Raunas evaņģēliski luteriskās draudzes diakonijas centrs” struktūrvienība, privāta aprūpes iestāde.

Tās direktore Iveta Līviņa informē, ka uzturēšanās maksa klientiem ir diferencēta: tiem, kuri spēj par sevi parūpēties, tie ir 915 eiro mēnesī, bet pārējiem – 1070 eiro mēnesī.

SAC “Pansija Rauna” ir 65 vietas. No tām aprīļa sākumā brīvas bija divas, un arī tikai tādiem klientiem, kuri nav guloši, bet kuri spēj staigāt un par sevi parūpēties.

Taču arī Iveta Līviņa secina, ka arvien vairāk ir smagu, kopjamu klientu ar lielām veselības problēmām, kuri pansionātā nonāk pa taisno no slimnīcas, jo tur viņus ilgstoši netur. Arī senioru pieaugušie bērni ir nomocījušies, kopjot savus nevarīgos vecākus, bet viņiem tik un tā ir grūti ielikt māti vai tēvu pansionātā, cilvēki to dara ar asarām acīs un vēl reizēm varbūt dzird radinieku nosodījumu, stāsta SAC “Pansija Rauna” direktore.

Gulošu klientu aprūpi sadārdzina higiēnas preču, it īpaši pamperu, lielāks patēriņš, – to jūt arī “Pansija Rauna”. “Vairāk kļuvis klientu pēc insulta, ar gūžām, kas netiek operētas, ļoti vairāk – ar demenci. Šie vecie cilvēki visu mūžu ir cītīgi strādājuši, skrējuši, darījuši, un tagad – “hops” – viņi tiek nolikti pie vietas. Vistrakāk ir tiem, kuriem bijis insults un kuri pēc tam nerunā. Viņiem acīs ir asaras, grib kaut ko pateikt, bet nevar. Tu skaties uz tādu cilvēku un domā, ko viņš vēlas. Aprūpētāju darbs pansionātā ir ļoti smags. Ir grūti atrast cilvēkus, kuri gribētu to darīt. Mums šobrīd ir vakance diviem aprūpētājiem. Esmu ievērojusi, ka pēc kovida pie mazākā caurvēja darbinieki ātri sāk slimot ar saaukstēšanām, daudzi dzīvo uz darbnespējas lapām, un nav, kas strādā,” stāsta Iveta Līviņa.

Taujāta, kādi ir plusi un mīnusi privātam sociālās aprūpes centram, salīdzinot ar pašvaldības iestādēm, SAC “Pansija Rauna” direktore kā labu lietu nosauc iestādei vajadzīgo lietu sagādi. “Mums nav tādu iepirkumu, kādi jāievēro pašvaldībām un kas ir ļoti laikietilpīgi. Pērkam, ko gribam un kur gribam. Taču domāju, ka pašvaldības saviem pansionātiem ar kaut ko palīdz. Mums pašiem ar visu jātiek galā. Tagad nodibinājums “Raunas evaņģēliski luteriskās draudzes diakonijas centrs” ķēries pie projekta, lai tepat, mūsu teritorijā, uzceltu ģimenisku aprūpes namu ar 16 vietām. Valdes locekļi ļoti pie tā strādā,” stāsta Iveta Līviņa.

Valkā klāt nāks jaunas vietas

Biedrības “Labāka Rītdiena” soci-
ālās aprūpes centrs “Ziemeļblāzma” Valkā (bijušās slimnīcas ēkā) sniedz ilglaicīgus un īslaicīgus sociālos pakalpojumus pensijas vecuma cilvēkiem, personām ar demenci, kā arī I un II grupas invalīdiem.

Centrā ir 115 vietas. Uzturēšanās maksa vienam klientam mēnesī ir 1104 eiro.

Biedrības “Labāka Rītdiena” valdes priekšsēdētāja Evija Jēkabsone stāsta, ka SAC “Ziemeļblāzma” ir brīvas vietas, turklāt to būs vēl vairāk, jo aprūpes centrs paplašinās. “Iespējams, nākamajā mēnesī nāks klāt 23 vietas. Pēc tam ķersimies pie otras ēkas, kur agrāk atradās Sociālais dienests. Tur būs vairāk dzīvokļu tipa jeb ģimeniskā vide ar orientējoši 20 vietām. Plānojam atvērt gada laikā,” stāsta Evija Jēkabsone.

Valkā sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus senioriem un pilngadīgām personām ar invaliditāti sniedz arī biedrības “Latvijas Sarkanais Krusts” (LSK) Vidzemes komitejas sociālās aprūpes centrs (SAC) “Valka”.

Uzturēšanās izmaksas vienam klientam mēnesī šobrīd ir 985,80 eiro, taču SAC “Valka” vadītāja Sandra Strazdiņa informē, ka maksa tiks palielināta. “Šobrīd nevaru pateikt, par cik un kad, bet cilvēkus jau brīdinu par gaidāmajām izmaiņām. Resursiem, par ko maksājam, cena ir cēlusies, un mums arī jādzīvo,” teic SAC “Valka” vadītāja.

Šajā aprūpes centrā, kas atrodas bijušās poliklīnikas ēkā, ir vieta 80 klientiem. Brīvu vietu šobrīd nav. Domājot par pakalpojuma vēl lielāku pieejamību, šobrīd SAC “Valka” aktualitāte ir kravas lifta ierīkošana, proti, ar parasto liftu nav iespējams transportēt gulošos klientus, kuri jāpārvieto ar guļratiem.

“Ja būtu kravas lifts, tad vasarā varētu viņus izstumt ārā saulītē degunu pasildīt. Ir arī gadījumi, kad gulošie klienti jāved uz slimnīcu, un tad vienīgais risinājums ir nest viņus pa kāpnēm. Vēl mums ir plāns nomainīt parādes ieejas durvis un sakārtot teritoriju ēkas priekšā, lai klientiem būtu ērtāk un drošāk, ja viņi vēlas tur pasēdēt.

Domājam arī pielāgot telpas klientiem ar demenci,” stāsta Sandra Strazdiņa un, izmantojot iespēju, uzteic labo sadarbību ar SAC “Valka” ēdināšanas uzņēmumu SIA “Rozi”.

Galvenais, – mūža nogali pavadīt cieņpilnos apstākļos

Smiltenes un Valkas novados esošo sociālās aprūpes iestāžu pakalpojumus pērk arī abu novadu pašvaldības. Vietvaras no sava budžeta apmaksā uzturēšanās izmaksas pansionātos savā novadā deklarētajiem pensionāriem vai cilvēkiem ar invaliditāti, ja viņu stāvoklis prasa pastāvīgu aprūpi un viņiem nav pirmās pakāpes apgādnieku (bērnu), kuri segtu starpību starp seniora pensiju un viņa uzturēšanās izdevumiem pansionātā. Iespēja saņemt pašvaldības palīdzību ir arī tad, ja pēc izvērtēšanas tiek secināts, ka pansionātā ievietojamā seniora pensija un bērnu ienākumi ir par mazu, lai segtu uzturēšanās izmaksas sociālās aprūpes iestādē.

“Primāri tiek izvērtēta cilvēka vajadzība pēc pakalpojuma. Pēc tam, – kurš par to maksās, jo, ja cilvēkam vajag tādu pakalpojumu, tad vajag. Ja cilvēks pats nevar samaksāt, skatās viņa bērnus. Ja bērni nevar samaksāt, tad paliek pašvaldība, kas sedz starpību. Katru gadu pārvērtējam likumīgā apgādnieka maksātspēju, jo, piemēram, seniora pieaugušais bērns vienā gadā ir bezdarbnieks, bet nākamajā gadā viņam varbūt ir liela alga. Nauda pašvaldībai aiziet prāva. Gadā mums ir 63 līdz 65 cilvēki, kuri saņem aprūpes namu pakalpojumus,” stāsta Valkas novada pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Natālija Dubrovska.

Taujātas, cik aktuāla tēma ir pansionātu pieejamība, Smiltenes novada un Valkas novada Sociālo dienestu vadītājas teic, ka vajadzības gadījumā vieta vienmēr tiek atrasta, ja ne pašu novadā, tad citos.

“Ja vajag cilvēku ievietot pansionātā, mēs zvanām Smiltenei, Gatartai, Trapenei. Ir vieta, ievietojam tur, nav vietas, zvanām sociālās aprūpes iestādēm nākamajā reģionālajā līmenī, piemēram, Valkai, Valmierai, Rūjienai, Gulbenei, Alūksnei. Kaut kur vietu atrodam vienmēr. Vienīgi ne vienmēr būs tā, ka smiltenietis var palikt pansionātā savā dzimtajā pilsētā Smiltenē. Bieži gadās, ka tas nav iespējams, jo tur nav brīvas vietas, tāpēc jādodas kur citur. SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļa arī neņem klientus, kuriem vajadzīga specifiska medicīniska aprūpe, piemēram, barošana ar zondi, vai kuriem ir smaga demence, lai šādi klienti neaizklīst un nepazūd, jo šī nav slēgta tipa sociālās aprūpes iestāde,” skaidro Smiltenes novada Sociālā dienesta vadītāja Inta Siliņa.

Situācijā, kad seniors ir spiests atstāt ne tikai savas mājas, bet arī savu pilsētu vai pagastu un pārcelties uz pansionātu citā, viņam svešā pilsētā, vēl jo vairāk svarīgi ir, lai viņš tur justos pēc iespējas omulīgāk.

Arī Inta Siliņa atzinīgi vērtē Labklājības ministrijas ieceri par ģimeniskas vides ieviešanu aprūpes iestādēs, ko šobrīd pansionāti iespēju robežās jau cenšas darīt un liek lietā radošu izdomu, ja finansējums vai telpu platība neļauj veikt lielas pārmaiņas. “Pakalpojumam nevajadzētu būt kā konveijeram, kad vienā istabiņā saliek trīs vai pat vairākus cilvēkus un kad apkalpošanas formāts ir kā disciplinētā uzraudzības iestādē, kad visi ceļas vienā laikā, brokastis visiem ir vienā laikā un sakopšanas darbi ir rindas kārtībā. Tas būtu jāmaina, respektējot cilvēku personīgās sajūtas un vēlmes. Labklājības ministrija aicina tiekties uz ģimeniski pietuvinātas vides veidošanu pansionātos, lai klientiem būtu individuālas istabiņas, kopējā atpūtas telpa un virtuves zona, kur klients, kurš pats staigā, var sev pagatavot tēju vai ko citu savu spēju robežās. Jomas ieteikumi ir virzīti uz to, lai pansionātu klienti pēc iespējas ilgāk saglabātu neatkarību, motivāciju aktīvi dzīvot un viņiem būtu iespēja izmantot savas prasmes, lai piepildītu visu iespējamo, ko viņi vēl spēj darīt, un saturīgi pavadītu savu laiku. Iespējas mūsu novadā jau ir labas, bet ir vēl, kur tiekties un attīstīt esošo pieredzi. Vēl, ņemot vērā, ka cilvēku dzīvildze pagarinās un iedzīvotāju pensionēšanās vecumā kļūst arvien vairāk, pēc iespējas jāplāno arī tādi mājas aprūpes pakalpojumi, lai cilvēks pēc iespējas ilgāk var palikt mājās un būt neatkarīgs,” uzskata Inta Siliņa.

Kā problēmu viņa aktualizē arī augstās uzturēšanas izmaksas pansionātos, – šī iemesla dēļ, ļoti iespējams, ir iedzīvotāji, kuri nemaz neapsver iespēju izmantot šo pakalpojumu, jo domā, ka nespēs par to samaksāt, un tāpēc varbūt paliek mājās bezpalīdzīgā stāvoklī.

Iedzīvotāju zemo maksātspēju kā problēmu “Latvijas Avīzei” norāda Talsu novada pašvaldībai piederošās SIA “Dundagas veselības centrs” un pansionāta “Lauciene” vadītājs Kārlis Volanskis. Viņš ir pārliecināts, ka šī problēma jārisina valstiskā mērogā un kā piemēru min Igauniju, kur valsts līdzfinansē uzturēšanos aprūpes centros, – daļu izmaksu sedz pensija, daļu valsts un tikai pārējo piemaksā pašvaldība.

“Ziemeļlatvija” secina, ka pansionātos būtiska problēma ir arī kvalificētu darbinieku trūkums, – Smiltenes novadā ir vakances ārsta palīgam, fizioterapeitam, sociālajiem aprūpētājiem.

“Latvijas Avīze” atsaucas uz tiesībsargu, kurš novērojis, ka situācija sociālās aprūpes centros pēdējo gadu laikā neuzlabojas. Kopējā dārdzība valstī, tostarp rēķinu un pārtikas cenu pieaugums, kā arī veselības aprūpes pakalpojumu sadārdzinājums negatīvi ietekmē ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu kvalitāti. Rezultātā šie centri ir spiesti strādāt taupības režīmā, bet to vadītāji un pašvaldības vilcinās paaugstināt darbinieku atalgojumu, kas rada nopietnas sekas, atsaucas uz tiesībsargu zemu motivāciju, biežu kadru mainību un kvalificētu speciālistu trūkumu. Problēma ir arī ēku tehniskais stāvoklis, – tās bieži vien ir novecojušas un neatbilst mūsdienu vides pieejamības prasībām.

Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas vecākā eksperte Līva Ševčuna informē “Latvijas Avīzi”, ka Latvijā pašlaik kampaņas sociālās aprūpes popularizēšanai nav paredzētas. Šobrīd prioritāte ir sociālo pakalpojumu sniedzēju un aprūpētāju kapacitātes stiprināšana, neformālo aprūpētāju (tuvinieks, kaimiņš, draugs, brīvprātīgais, kurš uzņēmies rūpes par personu ar funkcionālajiem traucējumiem) darba popularizēšana, kā arī ētiskas un efektīvas komunikācijas izkopšana ar klientiem, kas veicinās vispārēju attieksmes maiņu starp aprūpētāju, klientu un viņa apgādnieku.

UZZIŅAI

Uzturēšanās izmaksas vienam klientam mēnesī Smiltenes un Valkas novadu sociālās aprūpes iestādēs

• SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļa – 1100 eiro

• Sociālās aprūpes centrs “Trapene” – 1002 eiro

• SIA “Gatartas pakalpojumu aģentūra” – 1050 eiro

• “Pansija Rauna” – 915 eiro klientiem, kuri spēj par sevi parūpēties, pārējiem – 1070 eiro mēnesī

• Sociālās aprūpes centrs “Ziemeļblāzma” Valkā – 1104 eiro

• Sociālās aprūpes centrs “Valka” – 985,80 eiro (cena tiks palielināta)

UZZIŅAI

Sociālās aprūpes centri (SAC) Latvijā Valstī darbojas šādi sociālās aprūpes centri:

• 29 valsts pārvaldes iestāžu filiāles un valsts SIA

• 104 pašvaldību SAC

• 94 nevalstisko organizāciju un privātie SAC Kopējais vietu skaits – 1490

Avots: “Latvijas Avīze”

APTAUJA: https://poll.app.do/vai-esat-apsveris-domu-ka-vecumdienas-bus-japavada

#SIF_MAF2024 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Ziemeļlatvija” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.