Rudens etīdes

***

Mārtiņrožu ziedi izplauks

Vārdos “Ziemeļlatvijas” avīzē,

Uzticīgam lasītājam rudenī

Aiznesīs tie sveicienus

kā spārnus,

Tad lasītājs kā gulbis baltais

Savai zemei svētku

dziesmas sauks.

***

Lietus pagalmā zaļā

Cirku spēlē

Pa labi, pa kreisi

Augšā, lejā.

Gribu to noķert

Bet veiklās kustībās

Tas atsmaida man:

“Es šodien galvenais

Tava pagalma vidū.”

***

Mīlestība galotnēs

Kā trausls zieds,

Skaists un gaisīgs,

Bet vējā pluinīts.

Mīlestība saknēs

Kā arāja zābaki

Brīžam smagi dubļi,

Galotnes vēji nes,

Nokrīt ziedi un lapas,

Bet saknes

kā Tēvzemes sargi

Savos plecos rūpi tur!

***

Pār brīnumaino Latviju

Vēlas rudens lapas krīt,

Asi lietus vēji danco pāri.

Cik vēl ilgi rudens priecāsies,

Nāks ziemas sniegputeņi balti,

Kā stiprās dzijās cieši tīs,

Vai tās ritēs, vai tās stās?

Vai nāves elpa pāri skries?

***

Es gribēju kā zirgu

Iejūgt sarkanās lapas braukt,

Bet man bija vāji groži

Un lapas kā dūcošas bites

Aizskrēja vējam rokas dot,

Nekas dabā nav manā varā

Tikai sapņi kā ugunskurs deg!

***

Šo mirkli tu paņēmi

No rudens klusuma

Un uzzīmēji kā glāstu,

Kā karstu vasaras sauli

Lai tumšie vakari

Silti kā klaipiņš maizes

Šo mirkli tu paņēmi

No rudens lietus

Un iededzi kustību

Kā braucienu zirga pajūgā

Lai dvēsele nestingst

Dziļā vientulības purvā.

Līga