Sandra Pētersone
Novembris Latvijā ir mēnesis, kad vieni svētki seko citiem –11. novembrī svinējām Lāčplēša dienu, pēc nedēļas dzimšanas diena būs mūsu valstij, un uz šī fona 10. novembrī varbūt nemanāmāk paskrējusi Mārtiņdiena.
Pēc Saules kalendāra Mārtiņdiena iezīmē viduspunktu starp rudens saulgriežiem (Miķeļiem) un ziemas saulgriežiem (Ziemassvētkiem) un tiek svinēta novembra vidū kā latviešu tautas gadskārtu svētki.
Nevajag Halovīnu, ja ir Mārtiņi
Mūsu senči Mārtiņa dienu uzskatīja par rudens beigu un ziemas sākumu, līdz kurai ir jāpabeidz visi rudens darbi, jānokuļ labība, jāapar zeme, jo tā dodas atpūtā. Mēdz teikt, ka Mārtiņdiena atver ziemai vārtus.
Pēdējos gados šo svētku vārds tiek sasaistīts ar Halovīnu jeb Visu svēto dienas priekšvakaru, ko daudzās pasaules valstīs atzīmē 31. oktobrī, kad bērni ietērpjas mošķu maskās un dodas uz citu cilvēku mājām diedelēt saldumus. Populārs šīs dienas sauklis ir – “Saldumus vai izjokosim!”.
Vairākkārt pēc Halovīna svinībām “Ziemeļlatvija” uzklausījusi sašutušus cilvēkus, kuri šo svētku vakarā piedzīvo nepatīkamus brīžus. Atsakoties atvērt durvis nelūgtajiem ciemiņiem, viņi aiziet projām atriebjoties, – durvis tiek noķēpātas, pa māju ārsienu vai durvīm tiek mests ar jēlām olām un tamlīdzīgi.
Kāpēc jāsvin sveši svētki, ja mums pašiem ir savējie, ja rudenī ir Mārtiņdiena, kad sākas ķekatu gājienu laiks, kad ļaudis staigājuši no mājas uz māju, ietērpušies interesantās maskās? Arī šoreiz pēc Halovīna saņēmām šādu jautājumu. Mūsu lasītāja, Smiltenes iedzīvotāja, nevēloties publiski nosaukt savu vārdu, dalījās pārdomās ar “Ziemeļlatviju” pēc tam, kad kaimiņu mājā kādai seniorei pēc atteikuma dot saldumus logi tika noķēpāti ar krāsu.
“Tie jau vairs nav svētki, ja tu sagādā otram nepatikšanas. Svētkiem jābūt tādiem, kas visiem sagādā prieku. Vispirms arī jāuzzina svētku patiesā jēga, kāpēc tie tiek svinēti. Cik zinu, Amerikā, no kurienes nāk Halovīns, nevis vienkārši diedelē saldumus, bet vāc ziedojumus trūcīgajiem, bet pie mums iet arī pie nabagiem un pēc tam sagādā viņiem vēl lielākas rūpes. Paldies bērnudārziem un skolām, kurās māca un stāsta bērniem par mūsu tautas svētkiem. Mēs jau tikai ar savām tradīcijām un savu latvisko pasaulē varam atšķirties,” viedokli pauž smilteniete.
Bērni ieklausās; ir tikai jāstāsta
Pirmsskolas izglītības iestādes, iespējams, vienai daļai bērnu ir pirmā vieta, kur viņi uzzina, kas ir Miķeļi, Mārtiņdiena, Meteņi.
“Mēs savās grupiņās atzīmējam visas latviešu tautas tradīcijas. Dzīvojam no svētkiem līdz svētkiem, – mācāmies dziesmas un dzejoļus, gatavojam rotājumus un cenšamies iesaistīt arī vecākus. Runājam arī par Halovīnu, bet stāstām bērniem, ka tie nav mūsu svētki, mums ir pašiem savi, latviskie. Arī mājās savām meitām, sākumskolniecēm, skaidroju, kāpēc viņām nav jāsvin Halovīns,” teic Zanda Pukste, Smiltenes novada Blomes pamatskolas pirmsskolas grupiņu skolotāja, metodiķe.
Blomes pirmsskolas grupiņās Mārtiņdienu ieskandināja jau trešdien, 9. novembrī, – skolas zālē kopā sanāca visu triju grupiņu audzēkņi, sapucēti mājās pagatavotajās maskās, un kopā ar skolotājām gāja rotaļās, skaitīja tautasdziesmas, krāsoja Mārtiņdienas gaili un skatījās vecākās grupiņas iestudēto teātri, latviešu tautas pasaku “Zvēri un abru taisītājs”.
“Kas tie tādi sanākuši mūsu skolas zālītē? Tie jau bija mārtiņbērni, sakrāsoti, sapucēti! Bērni, vai jūs zināt kādus svētkus svinēsim?” Uz šo Raganiņas (mūzikas skolotājas Artas Egles) jautājumu atbilde bija vienbalsīga, – “Mārtiņdienu!”.
“Mārtiņdiena ir Latvijas svētki. Tad iet rotaļās un var iet uz vienu māju un uz otru māju,” tā “Ziemeļlatvijai” stāsta Blomes pirmsskolas vecākās grupiņas “Zaķēni” audzēkne, sešus gadus vecā Diāna Suhova. Arī viņa, tāpat kā citi Blomes bērnudārznieki, prot priecāties latviešu gadskārtu svētkos, ja pieaugušie tos sarīko ar izdomu. Vismaz Blomes pirmsskolas Mārtiņdienā bērniem azarta, prieka un zinātkāres bija atliku likām, novēroja “Ziemeļlatvija”.
Katrā darbībā ir labais, uz ko ejam, arī kopā būšana, svinot svētkus un tieši mūsu tautai raksturīgos, parādot tos bērniem, uzsver Zanda Pukste.
“Es pati esmu tā audzināta, ka zinu, – līdz Mārtiņiem zemītei jābūt sakoptai un dārza darbiem jāmet miers. Gadam ir savs ritms. Tagad ir laiks gatavoties baltajiem svētkiem. Bērni ieklausās tajā, ko viņiem stāsta. Kopš strādāju Blomes pirmsskolas grupiņās, redzu, ka mazie bērni, kuri tikko atnākuši uz bērnudārzu, nākamajā gadā jau zina vairāk, zina, kas ir ķekatas un ķekatnieki,” piebilst Zanda Pukste.
Reklāma