Pateikties par skaisto pasauli

Pagājušajā nedēļā manu uzmanību piesaistīja Žiga (Žigimanta Krēsliņa – interneta personības, ceļotāja, ģeogrāfijas skolotāja no Liepājas, vairāku ceļojumu grāmatu autora) ieraksts viņa “Facebook” kontā. Tur viņš dalās pārdomās, kas viņa dzīvi padara pilnīgu. Tie ir priecīgi, nejauši satikti cilvēki, izjūtas, ko gūst braucienos, ceļojumos, jaunā iepazīšana utt.

“Mana dzīve nav pilnīga bez iespējas iepazīt kādu jaunu nostūri, valsti, kontinentu. Domājot un plānojot jaunu ceļojumu, es labpatikā murrāju kā kaķis. Kur citiem sākas panikas zona, man iestājas pētnieka un atklājēja gēns. Ieraudzīt savām acīm. Izjust. Sasmaržot. Satikt. Ierakstīt atmiņā…  Es domāju, ka, reiz satiekot savu Radītāju, es pateikšu paldies par to skaistumu, ko man izdevās ieraudzīt un izdzīvot. Un viņš pasmaidīs gluži kā ceļā sastaptie cilvēki un jautās – tev tiešām patika? Un es ievilkšu elpu, lai sāktu stāstīt, cik ļoti es esmu sajūsmā, bet viņš mani pārtrauks un teiks – pag! Pastāsti to šim cilvēkam. Un man pretī stāvēs kāds, kurš, nervozi dīdoties, atzīsies, ka nekur daudz jau nav bijis, bet ir panācis daudz. Gan milzu māju uzcēlis, bijis labs bizness un jaunākās mašīnas. Vispār dzīvē sasniedzis visu. Un man laikam nebūs ko teikt. Un arī Radītājs nopūtīsies un nomurminās – kam gan es to visu radīju… Ej, cilvēk, savu ceļu. Kaut kur man nojuka. Pag, Žigi, tu gan paliec. Tev šķiet, ka esi redzējis daudz? Neko tu neesi redzējis! Bet tu novērtē manu darbu. Taisies un dodies vēl vienā ceļojumā! Es gribu tev parādīt visu!”

Skaisti, vai ne? Kad kāds vārdos ietērpj to, kas man pašai šķiet svarīgi, tad tas aizķer. Tiešām, vai bieži aizdomājamies, kas ir tas, kāpēc mēs esam uz šīs pasaules? Kam veltām savu dzīvi, pēc kā tiecamies? Kas mani piepilda ar sajūsmu, ka esmu dzīvs? Darbs? Ģimene? Panākumi? Skaista māja? Vaļasprieks? Labdarība? Visticamāk, ka nav vienas atbildes, bet noteikti cilvēkam ir dzīves laikā jāatrod tas savs prieka avots – kas tāds, par ko vari pateikties Radītājam vai Dievam, ka to spēj izbaudīt, piedzīvot.

Pašlaik, pateicoties sociālo platformu dotajām iespējām, kur katrs var rakstīt un tiražēt savas domas pa labi un kreisi, rodas priekšstats, ka viss mūsu dzīvē ir tik slikti, ka sliktāk nevar būt. Valdība ne tāda, cenas šausmīgas. Palasot visus tos žultainos ierakstus, bail iziet ielās, jo tur droši vien apkārt klīst badaini un noskranduši ļaudis. Pārspīlēju, protams, bet tiešām, lasot “Facebook”, šķiet – esam ellē. Izeju uz ielas, bet tur nekāds elles katls nevārās – brauc automašīnas, cilvēku pilni veikali un visi vairāk vai mazāk ko pērk, parkā brīvi un bez bailēm sēž cilvēki, draiskojas bērni.

Domāju, ka pasauli mēs tiešām redzam tādu, kādi esam paši. Vai arī… varbūt daži vispār neredz neko sev apkārt. Vien dzīvo savās domās, vārās savā domu elles katlā.

Cik daudz mēs redzam ārpus obligātā, ikdienišķā? Ko tu esi redzējis no Dieva radītās pasaules? Kur esi bijis, piedzīvojis? Vai redzi, cik skaisti ir vietā, kur dzīvo? Cik krāsainas šogad kļavas, bērzi? Ne jau visi var un vajag braukt kaut kur tālu, jāatver acis un jābauda arī tas, kas ir te – degunpriekšā. Pašlaik ir īstais brīdis, lai sasmeltos Latvijas rudens ainavas skaistumu, sasmaržotu mežu. Bet dažs redz vien – atkal nav sagrābtas lapas un mežā nav sēņu. Vai to Radītājam pārmetīsit, kad tiksities?