Palīdz nogādāt spēkratus uz kara skarto Ukrainu

Iespēju robežās var palīdzēt katrs, un, ja šāda iespēja ir, aicinu to izmantot, saka Trapenes pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Šepters. Atsaucoties portāla Ziedot.lv un “Twitter” konvoja/biedrības “Agendum” aicinājumam, viņš pieteicās kā brīvprātīgais, lai kara skartās Ukrainas karavīriem nogādātu vēl vienu spēkratu, kas viņiem palīdzēs cīņās pret agresoru.

Aizvadītajā nedēļā J. Šepters devās ceļā uz Berlīni, lai tur kāptu smagajā automašīnā, kura bija jānogādā Ukrainas pilsētā Ļvivā. Ceļā viņš pavadīja vairākas dienas un pēc atgriešanās mājās par šo piedzīvojumu dalās arī ar “Ziemeļlatvijas” lasītājiem.

Atsaucas brīvprātīgo kustībai

Kopā ar ukraiņu brīvprātīgajiem un vēl diviem latviešiem tika pārdzītas desmit automašīnas no Berlīnes uz Ļvivu. Šie spēkrati turpmāk tiks pielāgoti ukraiņu vajadzībām frontes līnijās. “Šis piedāvājums sakrita īstajā laikā. Tā laikam bija zvaigznēs ierakstīts. Mani uzrunāja šis aicinājums. Patiesībā ar Reini Pozņaku, kuru mēs visi zinām kā brīvprātīgo, kurš ved uz Ukrainu mašīnas un ir twiterkonvoja  dibinātājs, biju sazinājies jau iepriekš. Tad minēju, ja gadījumā uz priekšdienām būs kādā brīdī nepieciešami šoferi automašīnu nogādāšanai Ukrainā, lai man padod ziņu savlaicīgi, jo no savas puses biju sapratis, ka vēlos atbalstīt Ukrainu un pats būtu arī gatavs braukt. Tā tiku pievienots “WhatsApp” grupai, kur tiek ievietota aktuālākā informācija par palīdzības sniegšanu Ukrainai. Sestdienas, 7. janvāra, vakarā parādījās informācija, ka ukraiņi meklē palīdzību pēc šoferiem, kuriem ir C kategorijas vadītāja apliecība, ka ir nepieciešami brīvprātīgie, kuri palīdzētu pārdzīt automašīnas no Berlīnes uz Ļvivu. Lēmums bija jāpieņem ātri. Devu ziņu, ka braukšu, un pēc pāris dienām jau bija jādodas ceļā,” stāsta J. Šepters un dara zināmu, ka no Latvijas līdz Berlīnei viņus aizvedis ukraiņu puisis Ivans, kurš ar ģimeni dzīvo Jūrmalā. Savukārt Berlīnē pats sēdies pie transportlīdzekļa stūres, lai nokļūtu galamērķī, ceļā pavadot divdesmit četras stundas (no Berlīnes līdz Ļvivai).

Pēc viņa paustā, Vācijā nogādātās automašīnas tikušas izmantotas ugunsdzēsēju un glābēju vajadzībām, kur attiecīgi glābšanas dienestā bija, ja tā var teikt, morāli nokalpojušas, bet tehniski joprojām labā stāvoklī. Tās bija sameklējuši paši ukraiņi. Problēma ir tā, ka ukraiņiem pietrūka šoferu, jo vīriešiem izbraukšana no valsts joprojām ir ierobežota. “Septiņas automašīnas nogādāja paši ukraiņi, no Latvijas mēs bijām trīs šoferi – es un vēl divi vīrieši no Mālpils. Par laimi, ceļš aizvadīts bez starpgadījumiem. Šīs automašīnas noteikti jau ir kādā frontes līnijā. Kā saka paši ukraiņi, cik ilgs būs spēkratu mūžs, to neviens nevar pateikt. Lai saprastu, transportlīdzekļiem, kuri nonāk frontes līnijās, ir divas funkcijas – pikapi vadā granātmetējus, bet pārējie evakuē civiliedzīvotājus, kalpo medikamentu, pārtikas piegādei, kara ekipējuma pievešanai vai citiem atbalsta pasākumiem. Tātad visas automašīnas ir ļoti, ļoti noderīgas ukraiņiem,” uzsver J. Šepters un stāsta, ka ukraiņi ir ļoti pateicīgi par Latvijas sniegto atbalstu karalaikā, nozīmīga ir visa sniegtā palīdzība. Arī pašiem latviešiem ir prieks par paveikto, neapšaubāmi ir gandarījums vēlāk redzēt, ka Latvijas un konkrēti viņu sagādātās mašīnas palīdz cīnīties pret Krievijas okupantiem.

Kara radītie postījumi reāli un klātesoši

Taujāts, vai juties droši, pārvietojoties pa kara skarto valsti, viņš norāda, ka šajā ziņā jāsatraucas nebija. Automašīnu kolonnai ticis nodrošināts operatīvais transports, bet pati Ļviva atrodas tālu no frontes līnijas. “Šajā ziņā viss bija kārtībā. Ļoti organizēti, gan braucot uz Ukrainu, gan dodoties atpakaļ uz mājām. Ukraiņi parūpējas par to, lai šāda automašīnu transportēšana būtu maksimāli droša, attiecīgi, no kuras puses drīkst šķērsot robežas un tā tālāk. Posteņi pirms iebraukšanas pilsētā, kuros dežurē operatīvā dienesta cilvēki ar ieročiem, ir tikai viens no šādiem piemēriem. No frontes līnijas bijām kādu 600 kilometru attālumā. Tas ir gana daudz. Protams, tas neizslēdz iespēju, ka kādā brīdī nevarētu tikt raidītas raķetes uz šo pusi vai atgadīties force majeure,” viņš stāsta un atklāj, ka Ļvivā latviešiem bija iespēja doties arī nelielā ekskursijā un apskatīt pilsētu.

“Ikdiena Ļvivā rit savu gaitu. Cilvēki iet uz darbu, darbojas veikali, degvielas uzpildes stacijas. Pieļauju, ka vietējie ar tādu iekšējo baiļu sajūtu, ka jebkurā brīdī var kas atgadīties, ir iemācījušies sadzīvot. Protams, daudz kas pilsētā liecina arī par karadarbības klātesamību. Pa ielām staigā cilvēki formās, ar ieročiem pie sāniem. Pilsētā ir problēmas ar elektropiegādi, tāpēc tiek darīts viss, lai to risinātu. Proti, pilsētā daudzviet manījām pārvietojamos ģenerators. Tie bija pie veikaliem, sabiedriski svarīgām ēkām un citviet. Redzējām, kā izskatās ēkas un vairāki objekti, kur pirms kāda laika ir notikušas apšaudes pilsētai. Tikām aizvesti uz divām vietām, kur nemaz tik sen bijušas raķešu apšaudes. Tuvumā redzējām daudzdzīvokļu māju, tā bija ļoti bēdīgā stāvoklī – sabrukusi, ar izbirušiem logiem. Otra vieta, kur mūs aizveda, bija kāda bijusī armijas bāze. Tā gan izskatījās ļoti baisi, tāpēc mēs nemaz nevaram iztēloties par tām šausmām, ko šeit vai citviet Ukrainā cilvēkiem nākas pārdzīvot,” saka trapenietis, kurš atzīst, ka ikviens solis ārpus savas komforta zonas dod lielu pieredzi, plašāku pasaules redzējumu un personīgās atklāsmes. Tāpēc viņam šis brauciens vēl ilgi paliks atmiņā.

Atbalsts sniedz motivāciju

Painteresējoties par kopējo noskaņojumu Ukrainā, J. Šepters atsaucas uz ceļā satikto ukraiņu teikto: “Mēs uzvarēsim, agrāk vai vēlāk!” “Viņiem ir liela motivācija, lai tā notiktu. Citu variantu viņi nemaz nepieļauj. Apbrīnojams ir viņu patriotisms un iestāšanās par savu valsti un spēja grūtos laikos saglabāt vēsu saprātu. Viņi arī jūt un novērtē kā mūsu, tā arī visas cilvēcīgās pasaules atbalstu, tāpēc viss izdosies.”

J. Šepters norāda, ka sazināsies arī ar Alūksnes un Apes novada fondu, kas sadarbojas ar Ziedot.lv, un Smiltenes novada pašvaldību, lai atgādinātu cilvēkiem par to, ka katram joprojām ir iespēja sniegt savu artavu Ukrainas tautai, ja ir tāda vēlēšanās. “Mēs redzam, ka stāsti ir dažādi. No Latvijas uz Ukrainu jau ir nogādāts tūkstoš dažādu automašīnu. Cik esmu dzirdējis, akcijai atsaukušies pat pensionāri, kuriem garāžā vairākus gadus stāvējusi automašīna – ejoša, bet ikdienā bez pielietojuma. Viņi to pēc labākās sirdsapziņas bija gatavi noziedot labdarībai. Pēc šī brauciena man ir skaista vīzija, varbūt kādam garāžā vai pie mājas stāv lieka automašīna, kuru paši neizmanto, un cilvēks ir gatavs to ziedot. Tad ar Alūksnes un Apes novada fonda starpniecību varētu piepildīt šādu automašīnu pilnu ar derīgām mantām, es būtu gatavs braukt uz Ukrainu vēlreiz un šādu palīdzību nogādāt,” tā J. Šepters.