Reklāma
Latvijā radītais veselības tehnoloģiju jaunuzņēmums Nutrameg ir plaukstošs uzņēmums, kas ir arī lielākais eksportētājs savā nozarē: pašlaik uzņēmuma lietotnes darbojas 30 valodās vairāk nekā 150 ļoti atšķirīgos tirgos. Nutrameg izstrādā savus produktus galvenokārt Rietumeiropai, taču pašlaik aktīvi paplašinās un apgūst jaunus tirgus arī Dienvidamerikā un Āzijā. Nutrameg vadītājs Kristofs Blaus apkopojis dažas idejas, kā pēc iespējas veiksmīgāk apgūt jaunu tirgu.
Nereti ir dzirdēts, ka Latvija ir maza valsts, tāpēc lielus mērķus sasniegt ir grūtāk. Kristofs Blaus tam īsti nepiekrīt. Tiesa, arī Nutrameg,uzsākot eksportu, nācās pasvīst – apgūt lielu tirgu uzreiz neizdevās. Pagāja vairāki gadi, pirms uzņēmums iespraucās citā, krietni mazākā tirgū, kur bija Latvijai daudz līdzīgāki apstākļi, infrastruktūra un domāšana. Tomēr ar katru nākamo tirgu jau ir vieglāk. Varbūt uzņēmumam, kas radies Silīcija ielejā, ir vienkāršāk likt par sevi runāt, bet izšķiroša nozīme ir tikai tam, kādu vērtību uzņēmums piedāvā, cik labs ir tā produkts vai pakalpojums. Un nav mazsvarīgi, cik labi uzņēmējs prot jaunajā tirgū iespraukties.
Kristofs Blaus ir pārliecināts, ka ar neveiksmēm, uzsākot eksportu, ir saskārušies daudzi uzņēmēji, un vaina nav tik daudz produktā, pakalpojumā vai tā izcelsmē, cik pašu neprasmē noskatītajā vidē strādāt. Runājot par Kristofam tuvo tehnoloģiju jomu, latvieši bieži pieļauj tipisku kļūdu – mēra pasauli pēc savas mērauklas: “Mēs dzīvojam digitālā paradīzē, mums ir ātrs, lēts un visur pieejams internets, izcila infrastruktūra, droši maksājumi. Bet lielākajā daļā pasaules tā nav. Latvijā viss ielādējas uzreiz, bet vairumā Eiropas valstu tā nenotiek, nerunājot nemaz par Indiju, ASV vai Dienvidameriku. Un, ja uzņēmums būvē savu lietotni ar domu, ka tajā viss notiek zibenīgi, var izrādīties, ka nenotiek nemaz un izšķirošajā brīdī neielādējas tieši vissvarīgākā funkcija.”
Vienlaikus nav tā, ka tehnoloģijas viennozīmīgi būtu vieglāk eksportēt nekā, piemēram, koksni vai pārtiku. “Ja kāds ražo čipsus, tas ir kaut kas taustāms, potenciālais pircējs to var pagaršot un ātri nolemt, vai viņam tas der; toties vajag kravas mašīnu un transportēšanu pāri okeānam, lai savu produkciju pārdotu ASV. Ar lietotnēm it kā ir vieglāk, kravas mašīnu nevajag, bet te ir citas grūtības. Jāsaprot, ka jebkura lietotne parāda noteiktu domu gājienu, kas ir uzlikts uz ekrāna. Ja visu mūžu esi dzīvojis tikai Rīgā, vai esi drošs, ka tavs domu gājiens ir savietojams ar vidējā ņujorkieša domāšanas veidu? Iespējams, viņam ir vajadzīgs pavisam cits ekrāna skats, jo viņš izvēlas un iepērkas citādi. Tāpēc eksportēt tehnoloģijas var izrādīties pat grūtāk, nekā fiziski aizvest un nolikt veikala plauktā čipsus,” saka Kristofs Blaus.
“Mēs noteikti varētu vairāk eksportēt tehnoloģijas. Mums nav bagātīgu dabas resursu, bet ir vajadzīgais intelekts un radošums, tikai jādomā foršas idejas, īpaši IT un digitālajās tehnoloģijās,” ir pārliecināts Kristofs Blaus. “Un vēl mēs varētu eksportēt enerģiju, ja uzbūvētu Latvijā vēja parku. Pilnīga neatkarība no starptautiskā elektroenerģijas tirgus vien trīs, četros gados – tas ir iespējams. Latvijā ir vēja parkiem izcili piemērots klimats, un būtu gana ar 115 turbīnām, lai enerģijas pietiktu gan pašiem, gan eksportam.”
Kristofa Blaua padomi veiksmīgai eksporta uzsākšanai
Ja kādam Latvijā labi veicas, var gadīties, ka viņam patiešām ir vienkārši paveicies, viņa piedāvājums īstajā brīdī ir sasniedzis pareizo “burbuli”, un tāpēc viņa slava ir strauji izplatījusies. Citos tirgos viņa pakalpojums nav gana saprotams, lai arī bez liekiem paskaidrojumiem cilvēki saskatītu vērtību tajā, kas tiek piedāvāts. Daudzi uzņēmumi paklūp tieši pār neskaidru vēstījumu.
Līdz ar lielisku ideju un skaidru vēstījumu ir jābūt gatavam vismaz kādu laiku “dedzināt” naudu un nebankrotēt, tātad ir jābūt zināmiem finansiāliem muskuļiem. Neviens nezina, kad eksports sāks nest peļņu, tāpēc ir jārēķinās, ka vismaz sešus mēnešus jābūt spējīgam tērēt naudu un nebankrotēt.
Apgūstot jaunu tirgu, ieteicams atrast uzticamu vietējo konsultantu, kurš var palīdzēt atrisināt tehniskus jautājumus, nodrošināt tulkojumus, pārzina maksājumu sistēmas nianses, strādā ar vietējiem partneriem. Nepārzinot valodu, vietējo kultūru un kontekstu, kļūdīties ir ļoti viegli. Varbūt ir lielisks produkts, bet slikts tulkojums, varbūt nepareizs komunikācijas kanāls vai kāda tehniska problēma, kas liedz uzrunāt vietējo auditoriju.
No vilšanās var izvairīties tikai vienā veidā – atmetot ideju par eksportēšanu. Lai vilšanās tomēr nebūtu tik sāpīga, Kristofs Blaus iesaka dot sev noteiktu termiņu, piemēram, sešus mēnešus, un noteiktu budžeta limitu, ko var atļauties iztērēt. Ja pēc sešiem mēnešiem progress ir nulle – varbūt ir jāliek punkts vai vismaz komats un jādomā, kā to darīt citādi vai citur.
