Kur pazudusi cieņa pret skolotājiem?

Aizvadītajā nedēļā piedalījos Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas padomes sapulcē, kurā sprieda par pusaudžu vardarbību skolā un instrumentiem, kā cīnīties pret šo pieaugošo sērgu. Gandrīz divu stundu ilgajā diskusijā sapratu pašu galveno, ka visa pamatā ir ģimene un tur valdošie tikumi un gaisotne. Izrādās, ka šodienas skolā pedagogiem ir ne tikai jāizglīto bērni, bet arī vārda burtiskajā nozīmē jāsaņem skolēnu un vecāku pazemojumi un pat cieņas un goda aizskārumi. Ja ar daža laba pusaudža visatļautību un bravūrību vēl ir metodes, kā cīnīties, tad kā lai cīnās ar vecākiem, kuri savos izteikumos un rīcībā klaji ignorē skolas iekšējās kārtības noteikumus vai atļaujas mutiski pazemot skolotājus.

Klausoties šajos stāstos, goda vārds, man no pārsteiguma, kā tautā teic, žoklis atkārās. Ja mamma savam pusaudzim var pateikt, ka skolotāja norādījums, ka sporta stundās sporta hallē nevar piedalīties ar āra apaviem, ir idiotisms un viņa netaisās lasīt skolotāja rakstītās piezīmes e-klasē, kā šo pieaugušā cilvēka rīcību lai nosauc? Tā ir audzināšana un vecāki jau kopš mazotnes savam bērnam iemāca necieņu pret skolu un skolotājiem. Izrādās arī, ka no bērnu mutes skolotāja virzienā raidītie lamu vārdi “mātes” (krievu) valodā jau ir diezgan ierasta lieta. Protams, ka skolotāji cenšas nepadoties un nepieļaut šādu rīcību. Raksta iesniegumus policijai, uz pārrunām izsauc vecākus. Savu darbu veic arī sociālais pedagogs. Taču rodas sajūta, ka tā ir vien tāda cīņa ar vējdzirnavām. Bērnu uzvedība un rīcība ir mūsu, pieaugušo, spogulis un audzināšanas rezultāts.

Vēl viena lieta, par ko diskutējām, ir klašu vecāku čatiņš jeb klases audzinātāju viedtālruņu lietotnē “WhatsApp” izveidotā grupa ar mērķi operatīvi sniegt informāciju vecākiem. Taču izrādās, ka šīs grupas ir pārvērtušās par emocionālo miskasti. Ir vecāki, kuri publiski atļaujas aizvainot skolotājus, apsmiet sava bērna klasesbiedrus un pat aicināt uz izrēķināšanos. Vairums skolotāju šajās grupās ir noslēguši iespēju izteikties, norādot, ka e-klasē ir paredzēta īpaša vieta sarakstei un diskusijām ar skolotājiem. Tiešām tā arī ir, jo savulaik pati to izmantoju, lai sazinātos ar savu bērnu, kuri nemācījās Valkā, pedagogiem. Taču vecākiem esot vieglāk čatot šajās grupās, nevis reģistrēties e-klasē, jo tam ir jāpatērē vairāk laika. Negribu būt veca un īgna tante, bet te nu gan vietā būtu teiciens – kad mēs augām, tad… Jā, tad nebija ne datoru, ne viedtālruņu, bet bija cieņa pret skolotāju. Kur tā ir pazudusi?