Kamēr vien var pavilkt kājas, tikmēr ir jāiet un jādara

Zīmīgu jubileju – 21 gada – 7. oktobrī ar koncertu un saviesīgu balli atzīmēs Valkas senioru klubs “Zelta rudens”. Paši kluba aptuveni 60 dalībnieki savu tikšanās vietu mīļi dēvē par klubiņu. Tā telpas atrodas Valkas pilsētas kultūras namā.

Jāteic, ka pilsētas kultūras nama administrācijai šie seniori ir, kā tautā saka, jānēsā uz rokām, jo viņi ir tie, kas ikdienā milzīgajā ēkā rada sajūtu, ka notiek mēģinājumi. To var tikai apbrīnot, jo kluba dalībnieki darbojas vairākos amatiermākslas kolektīvos – jauktajā senioru korī “Dziesmu rota” (diriģenti Tatjana Tīruma un Aivars Trēziņš), dāmu deju grupā “Zelta rudens” (vadītāja Zaiga Purne), rokdarbu un dārzkopības pulciņā (vadītāja Aija Bērziņa) un teātra mīļu pulciņā (vēl pašlaik bez režisora, bet šefību uzņēmusies ilggadējā kolektīva dalībniece Tamāra Lāce).

Kopš aizvadītā gada decembra kluba vadības stūre ir Zaigas Purnes atbildīgajās rokās. Sarunas sākumā viņa atzīst, ka nemaz nav gribējusi šo pienākumu uzņemties, jo daudz laika un enerģijas paņem dāmu deju grupas “Zelta rudens” vadīšana.

Taču savos 75 gados Zaiga jutusi, ka ir vēl gana enerģijas, spēka un, galvenais, vēlmes un gribas, darboties un radīt prieku ne tikai pašiem, bet arī citiem. Tā vismaz seniori, kuri pēc aiziešanas pensijā nav aizsēdējušies tikai savās mājās, bet ir sanākuši kopā un radoši izpaudušies, cer, ka spēj iepriecināt arī līdzcilvēkus. Jāpiebilst, ka pašlaik Zaiga raujas divās frontēs – kopā ar domubiedru grupu organizējot ne tikai 7. oktobra svētku pasākumu, bet domājot un plānojot arī 25. novembrī iecerēto deju grupas “Zelta rudens” 21 gada jubilejas balli ar viesiem.

– Nenoliedzami jūsu sirds deg par deju grupas “Zelta rudens” vadīšanu. Cik dāmas dejojat?

– Esam uzsākušas jauno sezonu. Mēģinājumi notiek divas stundas no rītiem otrdienās un ceturtdienās. Otrdienas mēģinājumu apmeklēja 16 dāmas. Kolektīvā dejo arī dalībnieces no Valgas. Ir arī tādas, kuras veselības problēmu dēļ dejo tikai lēnās dejas, bet mēģinājumus apmeklē. Kāda pēc operācijas vai veselības uzlabošanas atgriežas un turpina dejot. Vecākajai kolektīva dalībniecei Ritai Nigulei ir 82 gadi, bet jaunākajai – Dzintrai Zariņai – 65.

Nesūdzamies par dzīvi. Lielākoties arī par jauniem skatuves tērpiem maksājam pašas. Arī dejas pati domāju. Ne visas, bet ir pa kādai. Teikšu godīgi, ka dejai ir diezgan sarežģīti piemeklēt atbilstošu mūziku. Nu nedejosim mēs dziesmas fonā, kurā tiek dziedāts par jaunību un mīlestību. Man pašai sirdij tuvas ir tādas jestrākas notis, kas jūtamas latgaļu dziesmās. Man patīk rokenrols un tvists. Protams, arī valsim nav ne ainas, bet, ja koncertos lielākoties deju kolektīvi izdejo valša ritmus, tas kļūst apnicīgi.

Kā kolektīvs esam iesaistījušies vienā kustībā. Katru gadu notiek arī starptautiskais festivāls, kurā piedalās senioru deju kolektīvi. Šogad mums bija jāiemācās sešas dejas. No tām trīs atstājām savā repertuārā. Bieži braucam uz deju festivāliem Igaunijā – šovasar bijām Veru, Alā un Narvā. Mums ir tiešām ko darīt. Reizēm jau arī ir jāieskatās pasē, jo dejošana ir liela slodze.

– Zaiga, kāpēc jūs iestājāties klubā “Zelta rudens”?

– Pensijā devos 2010. gadā, bet klubā iestājos 2012. gadā. Man visu dzīvi paticis būt aktīvai un visur iesaistīties. Vēl mācoties skolā un arī pēc tam sportoju. Man patika spēlēt volejbolu. Valkā 1980. gadā nodibināja vidējās paaudzes deju kolektīvu, un es sāku dejot pie vadītājas Annas Dreimanes. Godīgi jāsaka, man dejošana patīk kopš mazotnes. Man vienmēr ir bijusi vēlme apliecināt sevi un savu varēšanu.

Pašlaik klubiņā esam nepilni 60 – pārsvarā dāmas un arī mūsu visu cienītais un iemīļotais aktīvais kungs Raimonds Reinholds. Mums ir četri amatiermākslas kolektīvi. Ar to tiešām varam lepoties. Domāju, ka Valkā, kur lielākā daļa iedzīvotāju tomēr ir pensijas vecumā, klubiņā varētu būt vēl vairāk dalībnieku. Diemžēl daudzi, kuriem veselība neklibo, tomēr sēž mājās. Teikšu godīgi, ka tie, kas apmeklē klubiņu, nav nekādi čīkstētāji. Vairāk neapmierināti ar visu, kas notiek, ir tieši mājās sēdētāji.

Vērojot savu vadīto kolektīvu, redzu, ka dāmas atnāk uz mēģinājumu, reizēm pasūdzas par veselību. Esam norunājušas, ka par politiku nerunājam. Vai dalībniecēm, kuras ir Valgas iedzīvotājas, būtu interesanti klausīties pārējo runas par vietējo vai Latvijas politiku? Taču nē. Kas attiecas uz slimībām, tā arī tēma, kuru cenšamies neiztirzāt. Vienīgi viena otrai iesakām, kur pieejams kāds labs dakteris vai var saņemt nepieciešamo medicīnas pakalpojumu. Pārspriežam arī tautas medicīnas līdzekļus.

Mums kolektīvam ir daudz izbraukumu – uz koncertiem braucam gandrīz katru mēnesi. Te paldies jāsaka Valkas novada pašvaldībai, kura kolektīvam transporta izdevumu segšanai piešķir 200 eiro gadā. Tas mums tomēr ir atspaids. Priekšā vēl ir pāris braucienu, rēķināsim, vai pietiks naudas, lai segtu transporta izdevumus. Iespējams, ka pašiem arī būs jāmaksā.

Deju kopai šajos gados ir radušies ļoti daudz draugu kolektīvu. Visus tos arī centīsimies uzaicināt uz mūsu kolektīva jubilejas svinībām 25. novembrī. Nesen bijām Raunā. Satikos ar senioru deju kolektīva vadītāju no Rūjienas, abas izrunājām visus jautājumus, kas spiež sirdi. Saņēmām arī uzaicinājumu dejot Rūjienā. Tas ir mīļi un patīkami.

– Vai, vadot kolektīvu, nav nācies dzirdēt nievājošus vārdus par senioru dejotprasmi?

– Man acīs neviens nav teicis. Ja runā aiz muguras, lai runā. Lai tie paši runātāji padejo, un tad redzēsim, kā būs.

– No jūsu stāstītā saprotu, ka jums patīk un izdodas deju kopas vadīšana. Bet ir jau arī pienākumi kluba vadītājas amatā. Vai jūs nebija grūti pierunāt piekrist šim sabiedriskajam pienākumam?

– Diezgan grūti bija pierunāt. Kolektīva vadīšana aizņem daudz mana laika, īpaši organizatorisku jautājumu risināšana. Ir jādomā par tērpiem, kādas izskatīsimies uz skatuves. Es pat nezinu, kāpēc piekritu šim amatam. Mani pierunāja. Teica, ka esmu komunikabla, protu runāt un saprasties ar cilvēkiem, smaidu, nevis staigāju noskumusi. Jau brīdināju, ka negāzīšu lielos kalnus, jo man tik tiešām pirmajā vietā ir mans kolektīvs. Ar to viņiem ir jārēķinās. Taču es visu dzīvi esmu bijusi apzinīga, tāpēc šo darbu arī cenšos veikt pēc labākās sirdsapziņas. Kā nu sanāk, tā sanāk. Šogad lielākais darbs tiešām būs 21. jubilejas balles noorganizēšana, bet mums ir aktīva darba grupa – ejam, domājam un darām.

– Kādi ir mūsdienu seniori? Personīgi man šķiet, ka aktīvi, zinātkāri un dvēselē gaiši cilvēki.

– Varu stāstīt par tiem senioriem, kurus ikdienā satieku un redzu. Skatos uz kora sievām, daža knapi var paiet, bet, izejot uz skatuves klausītāju priekšā, no viņām plūst tāda silta enerģija, jo cilvēks ar visu savu sirdi un dvēseli ir atdevies dziedāšanai. To var teikt arī par dejošanu. Daudzi seniori ir laimīgi, ka viņiem ir klubiņš un savs kolektīvs, kur atnākt.

Mūsdienās senioriem ir vajadzīga sajūta, ka viņi kādam ir vajadzīgi. Daudzi ir vientuļi, jo dzīvesbiedri nomiruši, bērni aizbraukuši no Latvijas. Atnākot uz klubiņu, viņiem ir ar ko izrunāties, aizbraukt kādā ekskursijā. Es domāju tā, ka līdz sirmam vecumam, kamēr vien var pavilkt kājas, ir jāiet un jādara. Tas senioriem sniedz gaišāku skatu uz dzīvi.

Sēžot mājās “Covid-19” pandēmijas laikā, es tiešām domāju, ka sajukšu prātā. Cik ilgi viena es pa to mežu vai ielām varu staigāt? Mēs katrs kopā sanākam ar savu patību, ar savu raksturu un domām. Pirmajā laikā viens pie otra pieskaņojas, pierīvējas, bet pēc tam visi ir kā viena liela un draudzīga ģimene.

– Vai esat kādu savu paziņu aicinājusi apmeklēt klubiņu vai darboties jūsu kolektīvā?

– Jā, esmu centusies. Lielākā atruna ir: “Nu ko es tur darīšu? Uz skatuves nekad neesmu kāpusi?” Pie manis kolektīvā pirms trim gadiem dejot atnāca igaunietes. Sākumā teica, ka uz skatuves nedejos, bet tagad dejo, ka prieks!

– Būsim godīgi, klubiņā trūkst vīriešu!

– Protams! It īpaši, dramatiskajā kolektīvā. Mums ir Raimonds. Bija Māris, bet viņš aizgāja mūžībā. Mums ir jārēķinās ne tikai ar priecīgiem, bet arī bēdīgiem dzīves notikumiem. Ejam pēdējo reizi atvadīties no savējiem.

– Skatoties uz jums, izteikšu komplimentu – ļoti labi izskatāties! Kā saglabājat savu vitalitāti?

– Paldies! Tam nav īpašas receptes. Iespējams, tas ir tāpēc, ka esmu nolēmusi uz dzīvi raudzīties pozitīvi. Viss negatīvais mums visiem jau ir pāri galvai. Televizorā ziņas neskatos. Nestresoju, kā viens otrs to dara. Visas negācijas cenšos laist gar ausīm. Ar gadiem esmu uzaudzējusi pabiezu ādu. Agrāk biju ļoti jūtīga, bet esmu iemācījusies sevi pasargāt.

Strādājot par kolektīva vadītāju, igauņu meitenes man ir teikušas: “Tu esi skolotāja! Māci mūs!” Skolotājam ir jābūt tādam, kas kolektīvu tur līmenī. Visa šī darbošanās arī man pašai palīdz būt ierindā un nenolaist garu. Jābūt frišai, staltai, smaidīgai un atvērtai cilvēkiem.

Uzziņai

Valkas senioru kluba “Zelta rudens” vadītāja Zaiga Purne:

• smilteniete, kura uz dzīvi Valkā pārcēlās 1968. gadā,

• meita un mazmeita pārcēlušās uz dzīvi Islandē,

• pēdējā darbavieta pirms došanās pensijā – Nodarbinātības valsts aģentūras Valkas nodaļa, kurā strādāja par ekonomisti,

• hobiji – dejošana, rokdarbi, dārzs (veselības dēļ – pēdējā laikā daudz mazāk), teātra izrāžu apmeklēšana un ceļošana.

Viedoklis

Tamāra Elziņa:

– Deju kolektīvam “Zelta rudens” pievienojos nesen, jo vēlos būt cilvēkos, kustēties un saklausīt mūziku. Pamazām apgūstu deju soļus. Visas meitenes ir jaukas un atsaucīgas. Varu tikai apbrīnot dejotājas, ka viņas uzdrošinās kāpt uz skatuves un tik pārliecinoši dejot, nevis sēdēt mājās un čīkstēt par dzīves un veselības problēmām.