Dzīve pēc…

Pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, par ko tu balsoji. Tā pēc kaislīgo pēcvēlēšanu komentāru lasīšanas sociālajos tīklos gribas secināt.

Kāda sieviete, kuras ieraksti parādās arī manā “Facebook” listē, tiklīdz parādījās pirmās ziņas par “Jaunās Vienotības” pārsvaru, rakstīja, ka rezultātiem netic un nekad neticēs, jo nezinot nevienu, kurš par šo politisko spēku balsojis. Viņai piebalso citi līdzīgi domājošie. Tagad mēs dzīvošot tajā pašā bedrē, kurā līdz šim – dārgi maksāsim par siltumu, elektrību, pārtiku un, protams, atkal mūs dzīšot vakcinēties. Sieviete dzīvo burbulī, kurā ir līdzīgi domājoši, un, iespējams, tiešām tic, ka, nomainot vienu politisko spēku pret citu, būtu iespējama tā teju komunistiskā realitāte, kur cenas kristu kā rudens lapas, visi dzīvotu pārticībā un laimē, lai ko paši arī darītu vai, precīzāk, nedarītu. Bet tā nenotika, un cilvēks nevar saprast, kā tad tā? Galīgi dumji esat, negribat paradīzi zemes virsū? Es, protams, ļoti sakāpinu, bet nav jābūt nez cik analītiskām spējām, lai, uzklausot cilvēka uzskatus, saprastu, kuru no politiskajiem virzieniem viņš atbalsta. Tad nu tā arī sanāk, ka līdzīgi domājošie apvienojas un viņiem nav saprotams, ka cits nedomā kā viņi. Tas, ka šajās vēlēšanās “Jaunajai Vienotībai” kā varas turētājai ir visai lielas izredzes uzvarēt, tika prognozēts. Kāpēc? Nebija jau citas izvēles. Kaut bija 19 saraksti. Vairumam tomēr laiks, kad ticējām pasakām, ir aiz muguras vai vēl nav pienācis. Vairumam tomēr netīk idejas par draudzēšanos ar lielo kaimiņu. Vairumam negribējās riskēt ar stabilitāti utt. Tādus argumentus var atrast vairākus, bet visi viņi summējās balsojumā.

Mēs varam izteikt savus apsvērumus, kāpēc par “Jauno Vienotību” balsoja, bet par Konservatīvajiem un “Attīstībai/Par!” ne, kaut pie varas līdz šim ir visas trīs. Varbūt pie vainas uzbrūkošais tonis, kas varas partijām nepiestāv?

Šajās dienās mēs daudz esam uzklausījuši cilvēku domas, un katram jau ir sava taisnība, bet vēlētājs ir savu gribu paudis un Saeima ievēlēta. Caurkritušie atvadās un pasakās balsotājiem. Pirmais, kurš, svētdienas rīta agrumā gar jūru staigājot, paziņoja par savas partijas atstāšanu, ir Gob­zems. Vairums par to tikai pavīpsnā, bet viņa balsotājs domā – kādi muļķi dzīvo Latvijā, Aldis sakārtotu lietas. Ministra krēslu zaudē Pabriks, Plešs, Bordāns, Pavļuts. Kāds priecājas, bet kāds domā – ko jūs sadarījāt, jo tic šiem cilvēkiem un viņu spējām. Vai tāpēc varam pieņemt, ka vēlēšanas nav patiesas un rezultāti ticami, ja nav ievēlēts tas, par ko paši balsojām?

Vēlēšanas ir beigušās, drīz uzzināsim, kas veidos valdību, kāda izveidosies koalīcija, kurš būs Ministru prezidents, kuri ‒ ministri. Šajā procesā būsim vērotāji. To, ko gribētos pēcvēlēšanu posmā, lai ikdienā mēs būtu aktīvāki saziņā ar varu, ko pieņēmām darbā. Lai cilvēki būtu prasīgāki pret ievēlētajiem deputātiem. Lai mēs tos redzētu ne tikai reizi četros gados pirms vēlēšanām. Pati esmu apņēmusies tāda būt, jo vienu no tā politiskā spēka, par kuru es atdevu balsi, pazīstu personīgi. Arī līdz šim esmu centusies vest pie prāta, sakot, ka nu jau gan auzas vienā vai otrā jomā, un zinu, ka šādi spriedelējumi no malas deputātiem liek uz lietām paskatīties plašāk. Jo neaizmirsīsim, ka viņi sēž tur, Rīgā, un nereti ne zina, ne nojauš par dzīvi te, uz zemes.