Abonē e-avīzi "Ziemeļlatvija"!
Abonēt

Reklāma

Deportāciju piemiņas vietās  uztur dzīvu tautas atmiņu

1949.gada 25. marta deportācijas toreiz izsūtītie bērni, nu jau sirmgalvji, Smiltenē atcerējās pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene”.

Sestdien, 25. martā, daudzviet Latvijā  notika piemiņas brīdis, kurā klātesošie atcerējās vienas no drūmākajām Latvijas vēstures lappusēm – 1949. gada 25. marta deportācijas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdī Smiltenē pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene” klāt bija politiski represētie un viņu tuvinieki, bērni, jaunieši, zemessargi, Smiltenes novada pašvaldības darbinieki un citi Smiltenes novada iedzīvotāji, izrādot cieņu deportācijās cietušajiem un noliekot pie pieminekļa ziedus un iedegtas svecītes.

Vēsture atnāk caur sajūtām

Uzrunas teica Smiltenes novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Edgars Avotiņš un Smiltenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Reinis Kulbergs.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pašvaldības vadītājs Edgars Avotiņš izteica prieku, redzot klātesošo vidū jauniešus. “Tas nozīmē, ka mēs kā tauta atceramies un neaizmirsīsim pastāstīt mūsu jaunākajām paaudzēm, lai arī tās nekad neaizmirstu šos notikumus. Redzam, ka mūsdienās nekas nav diži mainījies. Joprojām šis režīms ar citu nosaukumu uzbrūk neatkarīgai, brīvai zemei, veic tādu pašu cilvēku filtrāciju, tāpat izved, nogalina, represē cilvēkus, kuri nepiekrīt un pretojas vai varētu izrādīt pretošanos šim režīmam. Tāpēc mums jābūt modriem, jāturpina atcerēties un jaunajām paaudzēm jāstāsta par to, kāds bija šis režīms un kādu lielu postu tas mūsu tautai ir nodarījis,” uzsver Edgars Avotiņš.

Pie “Sašķeltās ģimenes” atceres brīdī bija klāt arī Smiltenes vidusskolas skolēnu pašpārvaldes jaunieši. 12. klases skolnieks Ernests Eglītis sarunā ar “Ziemeļlatviju” atzīst, ka klātbūtne šādā pasākumā rosina caur piedzīvotajām sajūtām vairāk aizdomāties par Latvijas vēsturi.

“Ikdienā tik ļoti par to neaizdomājos, bet, atnākot uz šejieni, redzot represētos un dzirdot pastāstām par šo notikumu nozīmīgumu, var iztēloties, kā tas ir bijis. Arī skolā skolotāji ar skolēniem pārrunā  par šīs dienas nozīmīgumu, to, kas  notika un kāpēc ir svarīgi, lai mēs to atcerētos un saprastu, kas ir bijis ar  mūsu Latviju, ar Latvijas iedzīvotājiem, kā Latvija ir izveidojusies un cik tas sāpīgi nācis,” teic Ernests Eglītis.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
Foto: Sandra Pētersone

Sibīrijas bērns saglabā mammas atmiņas

1949. gada 25. marta notikumus aizvadītajā nedēļā atcerējās arī citviet Smiltenes novadā. Gaujienas pagastā deviņus politiski represētos mājās apciemoja Gaujienas tautas nama vadītāja Laima Poševa un Gaujienas pagasta pārvaldes vadītāja Inguna Avota, pasniedzot pašvaldības vārdā foto grāmatu “100 stipri stāsti no Smiltenes” un ziedus.

To saņēma arī Gaujienas iedzīvotāja Lilija Pliškina. Viņa piedzima un bērnību pavadīja Sibīrijā, Krasnojarskas  apgabalā, uz kurieni 1941. gada 14. jūnijā  izsūtīja viņas mammu Nelliju un pusmāsu, vienu gadu un astoņus mēnešus veco Aiju. “Mammas pirmo vīru aizsūtīja uz Vjatlagu (vienu no lielākajām Gulaga soda nometnēm – redakcijas piezīme), kur viņš gāja bojā. Mamma vēlāk apprecējās otrreiz, mans tēvs bija igaunis, kura ģimeni izsūtīja uz Sibīriju jau cara laikā. Uz Latviju atbraucām 1956. gadā,” stāsta Lilija Pliškina.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Viņa saglabājusi kladi, kurā mamma pierakstījusi Sibīrijā pārdzīvoto – gan dzīvošanu zemnīcā (zemļankā), gan smagos darbus, ko sievietes strādājušas mežā un citur, gan badu. To izsalkuma sajūtu Lilija atceras vēl tagad, – pat maizi pārdeva normētu, uz kartiņām, tāpēc bērni nevarēja ēst, cik grib.

Pērn 25. martā pašvaldības piemiņas velti saņēma arī Lilijas māsa Aija, kura tobrīd Gaujienā patvērās no kara Ukrainā. Tagad viņa jau ir atpakaļ savās mājās netālu no Kijivas, māsa Lilijai teikusi, ka nevar ilgāk palikt Latvijā un sadzīvot ar domu, ka varbūt viņas tīrajos palagos guļ krievu okupanti. Dzirdot ziņās, ko stāsta par karu Ukrainā, Liliju visvairāk satrauc uz Krieviju aizvesto ukraiņu bērnu liktenis. “Atceros, arī māsu Sibīrijā gribēja likt internātskolā, bet mamma bija pret to un, kad viņa apprecējās otrreiz, arī mans tēvs teica –  nekādā gadījumā,” uzsver Lilija Pliškina.

Arī šogad 25. martā viņa pie piemiņas akmens represētajiem Gaujienā iestādīja sniegpulkstenītes podiņā un vēlāk tās pārstādīs zemē. Ap šo laiku sniegpulkstenītes  uzzied kā sveiciens visiem, kuri izgājuši grūtos Sibīrijas ceļus, un kā piemiņa tiem, kuri uz visiem laikiem palika svešajā zemē.

GALERIJA: 1949.gada 25.marta deportācijas atceras Smiltenē

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Ziemellatvija.lv komanda.