Dalās ar dabā ieraudzīto skaistumu

Kad laikraksts “Ziemeļlatvija” rīko fotokonkursus par dažādām tēmām, interesants stāsts atklātos par katru iesūtīto fotogrāfiju un tās autoru fotogrāfu, piemēram, kā katrs foto tapis, kāpēc autoram bijis svarīgs tieši šāds kadrs, ko viņam nozīmē fotografēšana un tamlīdzīgi.

Tam apliecinājumu guvu, intervijai uzrunājot valmierieti Aigaru Klagišu – galvenās balvas, grāmatas “Sēņotāja rokasgrāmata”, ieguvēju mūsu fotokonkursā “Sēņu stāsti”.

Modeli pierunāt nācās ilgi

Vērīgākie mūsu lasītāji varbūt vēl atceras nesen “Ziemeļlatvijā” publicēto Aigara Klagiša uzņemto fotogrāfiju “Troņmantinieks”, kas viņam arī nopelnīja uzvaru konkursā, – uz spilgti dzeltenas, zaļu sūnu ieskautas gailenes tup krupītis (šo fotogrāfiju tagad nopublicējam vēlreiz).

“Šad tad mēdzu ieskriet Strenču silos pasēņot. Konkurence diezgan liela, bet kaut ko salasīt var. Silā mēdz notikt brīnumu lietas, tāpēc paķeru līdzi fotoaparātu. Lāči līdz šim nav gadījušies, bet ir gadījušies skaisti skati, ko esmu iemūžinājis,” šādu aprakstu Aigars mums nosūtīja līdz ar fotogrāfiju.

Pirmais, ko, sazvanot Aigaru, viņam jautāju, vai tiešām bijis tā, ka gājis pa mežu un ieraudzījis tik brīnumainu skatu – uz gailenes ērti iekārtojies krupis.

Uz to fotogrāfs atsmaida, ka tā nu nebija, tur ir viņa pūliņi ieguldīti. Aizbraucis uz mežu, izkāpis no automašīnas un skatās, – mazs krupītis lec pretī. Tad arī radusies doma par fotosesiju. Ielicis nākamo “troņmantinieku” spainī un gājis lūkot viņam piemērotu sēni. Kad atradis saules izgaismotu gaileni, sekojis smagākais darbs, – nācies ilgi “pierunāt” modeli, lai sēž mierīgi un nebēg projām.

Aigars par fotografēšanu un tās “virtuvi” stāsta aizrautīgi. Fotografēšana ir viņa hobijs, nozīmīga dzīves sastāvdaļa daudzus gadus, bet Aigara maizes darbs ir cits, – viņš ir Valmieras peldbaseina vecākais tehniskais uzraugs.

Pats pieļauj, ka hobiju fotografēt izvēlējies tēva iespaidā, kurš bijis kāzu un bēru fotogrāfs. Arī tas, ka fotografē tieši dabu un patīk būt dabā gan kā fotogrāfam, gan kā sēņotājam, makšķerniekam un medniekam, esot bērnībā ģimenē saņemtās audzināšanas nopelns. Aigara tēvs bijis makšķernieks, lasījis daudz grāmatu par dabu, par izlasīto stāstījis dēlam un vedis pastaigās.

Tāpat Aigars centies audzināt savu dēlu. “Mans mērķis bija, lai viņš jau bērnībā ierauga mežu un saprot to. Atceros, reiz abi braucām ar riteņiem. Gaujmalā ziedēja ievas. Apstājāmies, un dēls saka: “Tēti, jūti kā mežs smaržo?” Es atsaku: “Tāpēc jau es tevi te velku, lai tu to justu un saprastu.” Ja cilvēks nekur dabā nav bijis, sēž tikai mājās pie datora, viņš pat neapjauš, kādu skaistumu neredz, cik skaists var būt, piemēram, mākonis virs ezera. Būšana dabā arī nomierina un māca. Es jau protu atšķirt putnu balsis. Vai esat dzirdējusi, kā sloka kurkst riesta laikā? Kā varde,” pasmaida Aigars.

Vajadzēja līst rāpus zem eglēm

Viņam ir ķēriens ieraudzīt un fotogrāfijās izcelt dabas skaistumu (ja kādam interesē, foto var redzēt “Facebook” un “draugiem.lv” Aigara Klagiša kontā) un pacietība noķert labākos kadrus, piemēram, sacenšoties laika plūdumā ar gliemežiem.

Lai dabūtu gliemezi par modeli, fotogrāfam ir pacietīgi jātup blakus un jāgaida, kad gliemezis izlīdīs no savas mājiņas, stāsta Aigars.

Viņam ir skaistas fotogrāfijas ar meža zosu baru pie Burtnieka ezera. Par to, kā pie šiem kadriem ticis, Aigaram atkal ir, ko stāstīt. “Meža zosis jau tā mierīgi nesēž, viņas mūk no cilvēka. Vispirms bars ir jāatrod un jātuvojas tā, lai tevi neierauga. Tuvāk par kādiem 200 metriem nepieiesi. Es bildes uzņēmu ar garo objektīvu un guļot zemē zem eglēm. Atradu tur taciņu, varbūt netālo māju suns bija iestaigājis. Tad es pa to taciņu līdu rāpus, jo egles zemas, līdz tiku tuvāk zosīm, nogūlos zemē un gaidīju labākos momentus,” stāsta fotogrāfs. Viņš jau agrāk secinājis, – brauc, kur braukdams, fotoaparātam vienmēr jābūt līdzi. Lai nesanāktu tā, – aizbraucis uz Gaujmalu makšķerēt, no krūmiem izlīdis zalktis un aizlīdis peldēties, tad nu peldējies upē un visādi grozījies, būtu tik skaistas bildes, bet fotoaparāts mājās.

Ja putni, zvēri un cita dzīva radība fotogrāfa priekšā uzrodas nejauši un negaidīti, tad meža silpurenes Aigars meklēja pats un meklēja ilgi. Vieta bija zināma tikai aptuveni – kaut kur Strenču silos. Tad nu Aigars paņēma fotokameru, aizbrauca, izstaigāja mežu vienu dienu, otru, trešo – nu nav nekur to silpureņu, bet tad garām skrējušas divas sievietes. Metis kaunu pie malas, vaicājis viņām. “Izstāstīja, kur braukt, aizbraucu, atkal staigāju krustām šķērsām, nav. Paskatos zem kājām. Ir! Domāju, silpurenes ir lielas, bet viņas tādas maziņas, kādus trīs centimetrus garas, tikko iznākušas. Man vispār patīk Strenču sili. Kad virši zied, tur ir pavisam skaisti. Bet ir bēda, kvadricikli tos mežus izbraukā, es šo problēmu pacēlu augšā līdz pat ministrijai, aizsūtīju video. Ja gribētu, noķertu kvadriciklu braucējus nedēļas laikā,” domā Aigars.

Dāvana sniedz jaunus atklājumus

Taujāts, vai arī turpmāk “Ziemeļlatvijai” jārīko fotokonkursi, Aigars atteic, – noteikti, tikai tāds pasākums vairāk jāizreklamē, lai būtu vairāk dalībnieku. Tad konkurence būs lielāka un būs interesantāk piedalīties.

Viņš pats par fotokonkursu “Sēņu stāsti” uzzinājis, ieskatoties, kas jauns ir mūsu interneta portālā www.ziemellatvija.lv.

“Jums ir labs portāls, it īpaši kriminālziņu sadaļa. Šad un tad tajā ieskatos. Un paldies par dāvanu (“Sēņotāja rokasgrāmatu”). Jau pusi grāmatas esmu izstudējis. Izrādās, daudzas sēnes nemaz neesmu zinājis,” atzīst Aigars.