Cilvēciskais faktors

Pavisam nedaudz palicis, līdz atkal pāršķirsim kalendāra lapu un tur būs jaunais 2024. gads. Laiks ir tik dīvaina lieta. Pārsvarā tas skrien – diena pēc dienas, gads pēc gada. Tās reizes, kad laiks velkas, parasti ir grūtās dienas, kad skaiti minūtes, ceri uz kaut ko, tici, gaidi. Labāk, lai laiks skrien, jo tad tu esi tai dzīves mutulī un vien atelpas mirklī, kādā brīvdienā vai, kā nereti cilvēki dara, gada nogalē apsēdies un padomā, kas šogad noticis, kāds bijis gads.

Nenoliedzami šis gads bijis raibs. Nevar pateikt, ka tas bijis slikts vai labs, jo tie ir diezgan subjektīvi jēdzieni. Sliktais, globālā mērogā vērtējot, ir tas, ka satraucoši tuvu dun lielgabali. Pasaulē nav miera. Ir 21. gadsimts, bet cilvēki joprojām karo par zemi. Nogalina viens otru. Un tas IR briesmīgi.

Lai cik tālu attīstījusies cilvēce, cilvēki spējuši izgudrot aparātus, kas mūs paceļ gaisā, notur virs ūdens, mēs spējam sarunāties, turot pie auss vai pat kabatā mazu četrstūrīti, izgudrojuši miljoniem brīnumu, bet nav vēl atrasta recepte, kā cilvēkam sadzīvot ar cilvēku. Jā, ir metodikas, pamācības, kā diskutēt, kā rīkoties konflikta gadījumā, taču tā nav kāda universālā recepte, kas pasauli atbrīvotu no naida, dusmām, vēlmes otram darīt pāri. Nav arī metodes, kā neprašas, despotus nelikt augstos amatos.

Jā, cilvēciskās īpašības – lepnums, savtīgums, paštaisnums, varas kāre, atriebība, nevērība, slinkums, sarakstu var turpināt vēl ilgi – ir tās, kas nosaka spēju un prasmi satikt ar apkārtējiem. Sadzīvot ar citiem cilvēkiem ir ļoti liela māksla un arī dāvana. Cilvēciskās īpašības beigu beigās var novest pat līdz karam. To ļoti labi zinām no vēstures un redzam pašlaik. Miljoniem cilvēku likteņi visā pasaulē ir atkarīgi no dažu pie varas esošo saprašanas, kā jāfunkcionē pasaulei, kā jāvada valsts, no viņu ambīcijām, no viņu gudrības vai dumības, prasmes sadzīvot, prasmes risināt sarežģītas lietas. Tieši tāpat tas ir novados, darbavietās un ģimenē. Cilvēciskās īpašības, pie tām pieskaitot arī zināšanas un prasmes, ietekmē to, kā mēs dzīvojam.

Arī mēs, redakcijā strādājošie, kādā brīvākā mirklī pašķirstīsim gada laikrakstu komplektu un pavērtēsim, kāds bijis šis gads, kas kā vēstures liecība paliks laikraksta lappusēs nākamajām paaudzēm.

Kā avīzes veidotājai man liels prieks, ka mēs aiz sevis atstājam daudzas skaistas, iedvesmojošas sarunas ar apņēmīgiem, izdarīgiem ļaudīm. Ka esam piefiksējuši un bijuši klāt skaistos notikumos, kur atklājies mūsu puses cilvēku talants. Profesionāls gandarījums arī par to, ka esam klāt notikumos, kas uztrauc sabiedrību, ka turam roku uz pulsa, ka joprojām degam par lietu, ko darām. Mēs rakstījām un rakstīsim par dzīvi mums apkārt.

Un kāds bijis tavs aizejošais gads? Laimīgu Jauno gadu!