Četrzvaigžņu pils ar īpašu gaisotni

Polija var lepoties ar vienu no krāšņākajām pilīm pasaulē — Mošnas pili, savukārt Rinas pils uz tādu statusu gan nepretendē, taču tāpēc nav mazāk intriģējoša. Uz Mazūriju — tūkstoš ezeru zemi, kurā ir Rinas pils, tūristi devās dažādu iemeslu pēc — kāds ziņkāres dēļ, jo nekas par tādu nav dzirdēts, kāds — lai tvertu Ziemassvētku sajūtas, kāds — lai vienkārši nomazgātu Vecā gada grēkus, jo programmā bija paredzēts arī pils baseinu, džakuzi ar hidromasāžu un pirts apmeklējums. Intriģējoša šķita arī piedāvātā iespēja noskatīties bruņinieku turnīru un ieklausīties pils komtura stāstos.

No Rīgas izbraucot plkst. 7.30 ar ilgāku apstāšanos Suvalkos, galamērķī nokļuvām četros pēcpusdienā, pēc Latvijas laika plkst. 17, jo pulksteņa rādītājus, iebraucot Polijā, pagriezām stundu atpakaļ. Savukārt no Varšavas līdz Rinai ar autobusu jābrauc aptuveni četras stundas.

Bonuss tūristiem

Patiesībā uz Rinu būtu jādodas divreiz — vienreiz vasarā vai rudenī, lai varētu tvert apkārtnes skaistās dabas ainavas, otrreiz ziemā, lai nedēļas nogalē relaksētos pēc darba cēliena. Braucot organizēti ar tūristu autobusu, ekskursantiem ir viens bonuss — iespēja noskatīties bruņinieku cīņas demonstrējumus un ieklausīties pils komtura stāstos (šis pasākums notiek tikai tad, ja ir 30 skatītāju). Lai vairāk iejustos viduslaiku gaisotnē, tūristiem pirms bruņinieku turnīra apmeklējuma ir iespēja pārģērbties senatnes tērpos.

Skaudrs liktenis

Vīrs, kurš iejutās pils pārvaldnieka lomā, sākumā krievu valodā pastāstīja, ka Latvija viņam nav sveša, tur dzīvojot viņa labs draugs Ivo Fomins, ar kuru gan pēdējos gados nav ticies. Pēc tam viņa stāstījums aizveda tālā pagātnē, kad šo novadu apdzīvoja 15 prūšu ciltis, kuras ļoti cieta no vēlākajiem krustnešu iebrukumiem. Kari šo apgabalu plosījuši kā lupatu deķi dažādos laikos. Bruņinieku cīņu paraugdemonstrējumos varēja vērot, kā gadsimtu gaitā mainījās ieroči — no nūjām līdz šķēpiem un vairogiem. Vēstures gids mūs aizveda arī uz pavisam seniem laikiem, kad šeit valdījis drastisks likums: ja piedzimst puika, tie ir svētki, jo būs karotājs, ja piedzimst pirmā meita — arī svētki, jo būs dzemdētāja, ja piedzimst otrā meita — tā jau ir neraža. To ģimene parasti audzināja tikai līdz piecu gadu vecumam, pēc tam aizveda un atstāja kaut kur mežā vai uz ceļa. Viss pārējais bija likteņa rokās — bērnu vai nu saplosīja dzīvnieki, vai savā ģimenē uzņēma krustneši, izaudzinot par aprūpes māsu. Kā liecina vēstures avoti, 17. gadsimta rak­stos pieminēts pēdējais savā valodā runājošais senprūsis, bet prūšu valoda izzuda 18. gadsimta sākumā.

Gleznains apvidus

Mazūrijas reģionā, starp Vislu, Baltijas jūru un Nemūnas upi, ir Rinas pils, kuru dēvē par tūkstoš ezeru zemi. Tieši ziemeļu daļa Polijā ar tiem ir visbagātākā. Pēc Somijas Polija ir otra bagātākā ezeru zeme Eiropā. Savukārt makšķerniekiem šajos ezeros esot īsta paradīze. Zivju netrūkstot. Ideāls variants uz Rinas pili atbraukt ir vasarā ar visu ģimeni, jo tepat netālu ir daudz interesantu vēsturisku objektu, viens no tiem — Hitlera midzenis, tālu nav arī Mikolajki, kas tūristus piesaista ar lielisku akvaparku.

^{Mazliet par Rinu}

^{◆Rina ir pilsēta Polijas ziemeļaustrumos, Varmijas—Mazūrijas vojevodistē.}

^{◆ Līdz 1945. gadam tā bija Reina Austrumprūsijā Vācijas sastāvā. Pilsēta veidojusies ap vācu ordeņa 1337. gadā celto pili, kas saglabājusies līdz mūsdienām un uzcelta senāku prūšu nocietinājumu vietā.}

^{◆ Tagad te darbojas četrzvaigžņu viesnīca. Pēc piektās zvaigznītes gan pils uzturētāji necenšas, jo tad šeit neviens negribēs rīkot konferences, jo uzskatīs, ka ir par dārgu.}

^{◆ Pilsēta nosaukta Reinas upes vārdā. Trīspadsmitgadu kara laikā, 1456. gada 1. janvārī, pie Rinas tika sakauti zemnieku nemiernieki.}

^{◆ Pēc Otrā pasaules kara, pamatojoties uz Potsdamas konferences lēmumiem, Rina iekļāvās Polijā, bet vācu iedzīvotāji no pilsētas tika padzīti.}

_{Ināra Sudare}

+ 3