Ziemellatvija.lv
To, ka Valmiermuižā brūvē gardu alu, zina teju katrs. Daudzi arī zina, ka Valmiermuižā notiek viens no vērienīgākajiem vasaras mūzikas notikumiem – Valmiermuižas etnomūzikas festivāls. Bet to, kas gadiem bijis tīts vēstures putekļos, pēc 40 gadus ilgušas vērienīgas pētniecības tikko izdotajā grāmatā “Valmiermuiža” apkopojis Dr. art. Jānis Kalnačs. Lūk, daži pārsteidzoši fakti par laikiem, kad Valmiermuiža bija plaša, bagāta un turīga vieta, krietni prāvāka un ietekmīgāka par pašu Valmieru, – vieta, kur mitinājās prinči, nakšņoja cariene un aizsākās lielas pārmaiņas Latvijas vēsturē.
Aizsākums tik ietekmīgai kustībai, ko pati Krievijas ķeizariene uzdod slēgt
Valmiermuižā meklējami pirmsākumi Vidzemes hernhūtiešu kustībai. Hernhūtieši bija reliģiska brālība, kas kopš 18. gadsimta sākuma aktīvi darbojās Vidzemē un Igaunijā. Vidzemes hernhūtieši jeb brāļu draudze līdz ar izglītības un kultūras kopšanu tieši sekmēja procesu, kura rezultātā veidojās latviešu nacionālā inteliģence, bez kuras savukārt nebūtu iedomājama nacionālā atmoda 19. gadsimtā. Kustība Valmiermuižā attīstījās ar Pētera I līdzgaitnieka ģenerāļa fon Hallarta atraitnes Magdalēnas Elizabetes (1683–1750) gādību, kura 18. gadsimta pirmajā pusē vairāk nekā divus gadu desmitus nodzīvoja Valmiermuižā.
Hallarte cildināta kā ārkārtīgi neordināra dāma, kuras darbību caurstrāvojusi cilvēkmīlestība, dievbijība un vēlme sniegt apgaismību. Laiku, kad Magdalēna Elizabete fon Hallarte nomāja Valmiermuižu, pētnieki pacilāti raksturo kā zelta laikmetu Valmieras muižas zemnieku dzīvē. Vēl vairāk – Hallarti uzskata par pirmo sievieti vēsturiski ietekmīgo personību Latvijas vēsturē. 1725. gadā Hallarte Valmiermuižas rijā atvēra skolu, kurā pēc dažiem gadiem mācījās jau ap simt zemnieku bērnu. Viņa finansēja arī kristīgi garīgas literatūras izdošanu un Gaujas labajā krastā pie Valmieras par apmēram 2000 dālderiem uzcēla ēku kompleksu, kas kā brāļu draudzes centrs ieguva Jēra kalna nosaukumu. Ar viņas gādību Valmiermuiža līdz ar Valmieru kļuva par brāļu draudzes centru Vidzemes un pat Baltijas mērogā. Vidzemes Hernhūte Jēra kalnā pastāvēja tikai dažus gadus, jo 1743. gadā pati Krievijas ķeizariene Elizabete izdeva ukazu par brāļu draudzes kā sektantiskas kustības slēgšanu.
Viens no īpašniekiem – Dānijas karalienes vecvecvecvecvecvectēvs un Lielbritānijas karaļa Čārlza III priekštecis
Valmiermuižai laika gaitā īpašnieki un nomnieki mainījušies. 1762. gadā cariene Katrīna II Valmieras muižu uzdāvināja sava vīra, Krievijas imperatora Pētera III, radiniekam – Šlēsvigas-Holšteinas-Zonderburgas-Bekas princim, Krievijas ģenerālfeldmaršalam un Igaunijas ģenerālgubernatoram Pēterim Augustam Frīdriham, ko īsāk dēvē par Holšteinas-Bekas princi Pēteri. Dānijas karaliene Margrēte II ir Holšteinas-Bekas prinča un viņa sievas grāfienes Natālijas Golovinas tieša pēcnācēja sestajā paaudzē, kā arī noskaidrota prinča saistība ar Lielbritānijas karali Čārlzu III.
Holšteinas-Bekas princim Pēterim Valmiermuiža piederēja tikai nepilnus deviņus gadus, taču viņš tur paspēja uzcelt mūra pili ar lielu zāli un ierīkot Iršu jeb briežu dārzu. Jānis Kalnačs apraksta, ka Imants Lancmanis, kura uzmanību savulaik piesaistījusi Valmiermuižas vēsture, paudis pārliecību – Holšteinas-Bekas princis Valmiermuižā vēlējās izveidot vasarnīcu viesu un mednieku uzņemšanai, tāpēc tur uzcēla medību paviljonu. 1771. gadā princis Valmiermuižu ar visām muižas ēkām pārdeva par 130 000 sudraba rubļiem. Kādēļ princis tik ātri nolēma šķirties no īpašuma, nav droši zināms, taču saglabājies nostāsts, ka pēc tam, kad reiz Rātsupītes pietekas Varītes kalnā sākuši trakot izbijušies zirgi, viņš Valmiermuižā vairs nav spēris kāju.
Naktsmājas karalienēm
Valmiermuižas pils jeb medību paviljons droši vien bija uzcelts vai gandrīz pabeigts, kad tajā 1764. gada 17. jūlijā pārnakšņoja Krievijas cariene Katrīna II, kas devās vairāk nekā mēnesi garā “Rīgas ceļojumā”, viesojoties Vidzemē un Igaunijā. Atpakaļceļā uz Pēterburgu viņa piestāja Valmieras muižā, kurai bija pabraukusi garām, dodoties uz Rīgu, kad “šajā muižā Viņas Imperatoriskajai Augstībai no karietes izkāpt nelabpatika”. Vēlu vakarā cariene neapstājoties izbraukusi cauri Valmierai, kuras iedzīvotāji gaidījuši Viņas Imperatoriskās Augstības ierašanos, stāvot ceļa abās malās nakts tumsas dēļ ar degošām svecēm un kliedzot vivat. Visi nami bijuši izgaismoti, un baznīcā zvanījis zvans. Pusnaktī viņa ieradusies Holšteinas-Bekas prinča Valmiermuižā, kur pārnakšņojusi, bet jau agri no rīta devusies tālāk ceļā.
Tā kā Valmiermuiža atradās pie Pēterburgas–Tartu–Rīgas trakta, kas tālāk veda uz Viduseiropu un Rietumeiropu, Katrīnas II vizītei līdz pat 19. gadsimta beigām sekoja ne viena vien augstdzimuša viesa ierašanās. Valmiermuižā 1809. gada sākumā nakti pārlaidusi arī Prūsijas karaliene Luīze, kura pēc tam pajokojusi, ka tā esot pirmā reize, kad viņa guļ zem klajas debess – tas par godu Katrīnas II laika gaumē iekārtotajai istabai ar alkovu, kura griesti bija apgleznoti kā debesis un rotāti ar zvaigžņu ietvertu, starojošu sauli, kas izveidota no spoguļstikla gabaliņiem.
Mākslinieciski augstvērtīgākais orientālisma interjera paraugs Latvijā
Viena no Valmiermuižas atpazīstamības zīmēm ir neobarokālais pils tornis, ko 1980. gada pavasarī bija iecere nojaukt, lai uzbūvētu padomju saimniecības kantori. Dr. art. Jānim Kalnačam – toreiz Valmieras novadpētniecības muzeja kultūras pieminekļu aizsardzības inspektoram – izdevās torni nosargāt, un vēl vairāk – tas iedvesmoja viņu pievērsties torņa saglabāšanai un muižas vēstures izpētei, kas pēc 40 gadu pētniecības rezultējies grāmatā un jaunās lappusēs par Valmiermuižas atdzimšanu.
1986. gadā Rundāles pils muzejs veica Valmiermuižas pils torņa telpu izpēti, pēc kuras atzina, ka tā pirmā un otrā stāva telpu apdare ir augstvērtīgākais zināmais mauru stila interjera piemērs Latvijā. Krāsojums bija veikts ar līmes–eļļas krāsām spilgti zilos, sarkanos, baltos un okera toņos. Griestus segušas pamīšus izkārtotas ģeometriskas astoņstūra un četrstūra zvaigznes, ko klāja arabeskas. Telpas vidū saglabājušies metāla armatūras un ģipša rozetes fragmenti liecināja par, iespējams, kādreiz bijušu stalaktīta velvi, bet krāsotos laukumus savulaik, iespējams, nošķīra papjēmašē profiljoslas. Nedaudz atšķīrās abu stāvu sienu dekorējuma motīvi un krāsu attiecības. Pirmajā stāvā tas bija gandrīz identisks griestu rotājumam, bet otrajā – greznāks. Virs pildiņos sadalītā paneļa izkārtotajā kompozīcijā mijās gliemežnīcas un spāņu vairoga ornamenti. Mauru stila griestu rotājumi Valmiermuižas pils tornī šobrīd nav apskatāmi, jo to saglabājusies daļa 2020. gadā tika noņemta un nogādāta Valmieras muzejā, bet tie gaida torņa restaurāciju tuvāko gadu laikā.
Vairāk par Valmiermuižas bagātībām un gadsimtiem veidoto viesmīlību var uzzināt grāmatā “Valmiermuiža” un par to pārliecināties, aizbraucot izstaigāt un iztēloties pašiem.
Informāciju sagatavoja: Laura Dace Dzene
Reklāma