Andalūzija – krāsaina un spilgta kā flamenko dejotāja – valdzina un sajūsmina

Viesnīcā, kurā esam apmetušies, ir dzīvās mūzikas vakari. Pa dienu esam pietiekami nostaigājušies, tāpēc nolemjam – kāpēc gan neaiziet, nepaklausīties. Cilvēku jau tik daudz, ka teju visi galdiņi aizņemti. Vairums, tāpat kā mēs, ārzemnieki, bet, šķiet, ir arī pa kādam vietējam – spānim. Pie viena no galdiņiem sēž šarmanta kundze, – skaista kleita, skaistas rotas. Uzpucējusies, tā mums šķiet. Redzams, ka viņa te ir viena. Pavakariņojusi sirmā dāma, kurai noteikti jau pāri 70 gadiem, pieceļas un sāk dejot. Mēs sēžam un nedaudz brīnāmies. Jā, pierasts, ka pie mums vieni virpuļo tādi mazliet dīvainīši vai kungi, kas nedaudz vairāk iedzēruši uguns dziru. Te pavisam cita aina. Kundze tik skaisti dejo. Nevaram atraut acis. Viena dziesma, otra, trešā. Un viņa dejo.

Uz deju grīdas saradušies citi pāri, arī pārsvarā pensijas gados. Kāds cits vientuļš kungs ar acīm meklē potenciālo deju partneri. Pamana vīrieti, kas te ar savu pavadoni un draugiem arī bauda vakaru. Redzējām, ka kundzei švaki ar kājām, pie sevis nosmīnam – būs kurvītis. Bet nekā. Kundze nosmej un iet uz deju plača. Visticamāk, vīrs nogroza galvu un smejas. Pēc laika arī mēs sākam dejot, bet, godīgi sakot, saules nogurdināti, dažas dejas novirpuļojuši, gribam piesēst. Karsts priekš mums tomēr tas Spānijas vakars. Bet sirmā kundze dejo. Joprojām. Un kungs, kurš uzaicināja kundzi ar švakajām kājām, arī. Tik priecīga gaisotne! Tik, ka gribas šo mirkli paturēt. Atmiņā un mācībai, ka dzīve nav tikai jaunajiem, ka dejot var arī viens, ja nav tā otra.

Tieši šāda man atmiņā paliks Spānija. Ar cilvēkiem, kuri ļaujas tam, kas patīk. Ar sauli, skaļiem, bet labestīgiem cilvēkiem. Ar neaprakstāmu ziedu un majestātiski grandiozu būvju pārpilnību. Kalniem, jūru un spāņu dīvainajiem ģēnijiem – Pikaso un Dalī. Ar zilajiem puķupodiem gar visu māju sienām un oranžajiem apelsīniem.

Jā, Spānija ir tieši tāda – koša, silta un viesmīlīga. Milzīga un varena.

Malaga – Andalūzijas centrs

Malaga Andalūzijā ir sasniedzama četrās stundās un 20 minūtēs, lidojot no Rīgas. Tagad pat divas kompānijas piedāvā turp aizlidināt. Mēs, kā jau ziemeļnieki, paši esam vienojušies, ka uz dienvidu zemēm vislabāk ceļot maijā un septembrī – vasaras mēneši ar plus 35–40 grādiem mums šķiet pārlieku tveicīgi, lai spētu justies labi. Tā nu sagadījās, ka lielu karstumu izbaudījām arī maijā, Seviļā piedzīvojām 36 grādus. Rakstot tagad šīs rindas, saprotu tos cilvēkus, kas šķendējas par sliktajiem laika apstākļiem Latvijā. Nu tiešām, kas šis ir par pavasari? Jau jūnijs klāt, bet joprojām jākurina krāsns, jo ir drēgns un vēss. Spānijā citas ligas – tur mēdz būt nesaprātīgs karstums, ziņās stāsta, ka tieši šogad karstums ir lielāks nekā vidējais normālais. Nu, lūk, paņēmuši arī Latvijai paredzēto silto laiku.

Malaga atrodas Spānijas dienvidos, Vidusjūras krastā, Andalūzijā, un tas ir provinces centrs un lielākā pilsēta. Tā ir ceturtā saimnieciski aktīvākā pilsēta pēc Madrides, Barselonas un Valensijas. Tas, kādēļ uz Malagu dodas tūristu pūļi, ir šīs pilsētas skaistums un vēstures mantojums. Malagas tāpat kā visas Andalūzijas kultūra ir bagātīgs kristīgās pasaules un arābu mākslas mistrojums. Apskates objektu augšgalā ir Mauru laikmeta cietoksnis Alcazaba de Malaga jeb Malagas citadele. Vesels militārais kvartāls, kurš tiek uzskatīts par visizturīgāko šāda tipa celtni visā Spānijā. Turpat blakus ir Romas amfiteātris. Ja cietoksnī ir jāpērk ieejas biļete, tad amfiteātris aplūkojams bez maksas. Mūsdienās tas kalpo par brīvdabas koncertu skatuvi. Malagas katedrāle atrodas vecpilsētas sirdī un tai garām neviens vienaldzīgi nepaies. Majestātiski cēla un nereāli liela tā slavena ar vienu torni. Otram neesot pietikusi nauda. Tā nu tagad to sauc par vienroku dāmu. Iekšpuse lepojas ar daudzām lietām, kas sākas ar vis, vis…  Bet, braucot tālāk pa Andalūzijas pilsētām, šis vis, vis kļūst par pašsaprotamu apzīmējumu. Viss te ir liels un varens. Pats lielākais, vecākais vai vismaz trešais lielākais pasaulē un tamlīdzīgi. Spānijai raksturīgi ir stāvēt rindās pēc biļetēm. Arī baznīcās, muzejos. Ir vietas, kur tās obligāti jānopērk krietnu laiku iepriekš, piemēram, manuprāt, pašā iespaidīgākajā Andalūzijas apskates objektā Caminito del Rey (Karaļa ceļš), kas ir kalnu taka vai, precīzāk, celiņš, kas apbūvēts apkārt klintīm, arī virs aizām. Tik skaista, tik, ka to nevar ne izstāstīt, ne fotogrāfijās parādīt. Malaga ir vairāku ievērojamu spāņu kultūras cilvēku dzimtene. Viens no tādiem – gleznotājs Pablo Pikaso un spāņu aktieris Antonio Banderass. Manuprāt, apskates vērts ir Pikaso muzejs, pat ja neesat lieli mākslas pazinēji un Pikaso talants un vēstījums ir grūti izprotams, tas jāredz. Banderasam savukārt Malagā ir kafejnīca, kur ļaudis dodas slavenā aktiera vārda dēļ. Nosaukums visai smieklīgs latviešu ausij – “El Pimpi”.

Satriecoši skati un varens vēstures mantojums

Par apmešanās vietu mēs izvēlamies nevis Malagu, bet divas kūrortpilsētas – vienu, sākot ceļojumu, otru, to noslēdzot, jo lidosta no Tormalinosas ir pavisam tuvu. Belmanadena un Tormalinosa ir kā mums Dzintari, Majori, pilsētas, kas, viena otru nomainot, izstiepušās gar Vidusjūras krastu. Lai pārvietotos, noīrējam automašīnu, un jāuzteic spāņi – tieši tā, kā vienojāmies, arī bija. Atšķirībā no, piemēram, Rijekas Horvātijā, kur cena, ierodoties nomas kantorī, pieauga par 200 eiro. Gribi – piemaksā vai ej kājām. Malagā viss solīdi, bez krāpšanās. Esam plānojuši apceļot Andalūzijas svarīgākās un skaistākās vietas, tāpēc auto nepieciešams. Ceļi, teiksim tā, ideāli. Plati, vairākas joslas. Arī mazie ceļi labi. Vecpilsētās gan šauri un kalnaini.

Vēsturiski visnozīmīgākās Andalūzijas pilsētas ir Granada, Kordova un Sevilja. Mēs sarakstam pievienojām Rondu – pilsētu, kura izceļas ar skaisto skatu, jo no vienas klints uz otru pilsētas jauno un veco daļu savieno tilts. Tas ir tik milzīgs, ka, uz to lūkojoties, nespēj aptvert, kā cilvēki to dabūjuši gatavu. Savukārt, lūkojoties lejā no tilta uz aizu zem tā, kura esot 100 metrus dziļa, rokas kļūst mitras – tik augstu tas viss ir.

Andalūzijas apgabalam ir bagātīgs kultūras mantojums. Andalūzijā ir radušās flamenko dejas, tāpēc kā gan iztikt bez tām. Mēs noskatījāmies brīnišķīgu priekšnesumu Seviljā, Spāņu laukumā. Mēs 36 grādos pārvietojāmies no viena ēnas pleķīša uz otru, bet flamenko dejotājas garas kleitās spēj dejot. Apbrīnojami! Andalūzijā ir meklējami arī vēršu cīņu pirmsākumi. Rondā ir ievērojama vēsturiska vēršu cīņu arēna, arī citās pilsētās tādas ir. Spējam apskatīt arēnu kā apskates objektu, taču nespēju izprast šo spāņu tradīciju. Viens ir audzēt lopus un tos nokaut, lai iegūtu gaļu, otrs – rīkot izrādi, lai redzētu, kā ievainots dzīvnieks meklē glābiņu, uzbrūkot savam vajātājam. Piedodiet, spāņi, tas ir necilvēciski, nežēlīgi un, ja man būtu vara, kategoriski aizliegtu šādas cīņas. Tiesa, nu jau vēršu cīņas notiekot reti. Viesnīcā, kurā esam apmetušies, protams, daudzi atribūti, afišas ir saistīti ar vēršu cīņām. Mūs vairāk sajūsmina, ka viesnīcā saimnieko trīs gados veci kungi. Brokastīs kungs katram grauzdēja maizītes un pienesa kafiju. Mūsdienās, protams, pierastāk viesnīcās redzēt zviedru galdu, kur labs ir tāds galds, kur netrūkst ne putna piena. Jāteic, ka Spānijā viesnīcās, vismaz kūrortvietās, ir visai izplatīts pilnas pansijas vai puspansijas piedāvājums. Tas nozīmē, ka, apmetoties viesnīcā, tā piedāvā ne tikai brokastis, bet arī vakariņas, bet pilnā pansijā arī pusdienas. Arī Costa del Sol (Saulainā piekraste) piekrastes pludmales ir uzteicamas, plašas, ar labu infrastruktūru.

Sēnes – lielākā koka konstrukcija

Sevilja ir viena no tām Spānijas pilsētām, kuras apmeklējums neliks vilties. Jau minēju, ka Andalūzijā netrūkst vietu, kurām piedien vis, vis tituls. Tā, Seviljā, ir  lielākā gotiskā katedrāle Eiropā, kas būvēta 12. gadsimtā uz mošejas pamatiem un pilsētas simbols – Hiraldas tornis – augstākais minarets pagātnes islāma pasaulē, kura virsotnē senos islāma simbolus 14. gadsimtā nomainīja ar kristīgās ticības simboliem. Seviljā ir arī pa kādai mūsdienu arhitektūras pērlei, un viskošākā no tām – sēnes. Ēkas konstrukcijas atgādina sēņu kātus. Jumts – saulessargu. Kā nu kuram. Setas de Sevilla vai Las Setas ir pasaulē lielākā koka konstrukcija – futūristiska ēka, kas ir kulta vieta spāņiem. Komplekss aizņem piecus tūkstošus kvadrātmetru, un tā viļņainie jumti diennakts tumšajā laikā iekrāsojas dažādās gaismās. Pa dīvaino konstrukciju augšējām platformām var pastaigāties un redzēt pilsētu no augšas kā gaismā, tā tumsā. Biļetes dārgākas vakara stundās, tas varētu nozīmēt, ka tad arī ir visskaistākais skats. Sevilja ir pilsēta, kurā var baudīt to, kas tīk visvairāk. Mums vislabākās atmiņas paliks no Spāņu laukuma, ak, kas par varenību, flamenko ritmiem un nogurdinošām pastaigām pa vecpilsētas ieliņām. Jā, un sēnes gaismās izkrāsotās.

Varenību apliecina pat puķu daudzumā

Andalūzijā ir vēl virkne skaistu vietu, bet pieminēšanas vērta ir Kordova (Cordoba), kas esot pirms tūkstoš gadiem bijusi lielākā pilsēta pasaulē, bet tagad vēsturiska vieta, kur tik ļoti jūt islāma kultūras skaistumus, ka brīžiem jādomā – tiešām esam Spānijā vai kādā austrumu zemē? Un kā nu ne, ja kādreiz Kordova bijusi varenā arābu emirāta galvaspilsēta.

Galvenais tūrisma magnēts ir kādreizējo kalifu celtā Meskita (Mezquita) – mošeja – katedrāle, kas celta uz romiešu tempļa drupām. Katedrāle mauru laikos simbolizēja islāma varenību Ibērijas pussalā. Lielajā mošejā ieejot, vārda tiešajā nozīmē mute paliek vaļā no apbrīnas. Mošejas griestus balsta vairāk nekā 850 granīta, jašmas un marmora kolonnas. Vēl Kordova slavena ar saviem ziedošajiem dārziem. Kā tiem, pa kuriem kādreiz augstmaņi staigājuši, tā tie, kurus tagad vietējie iekārto, lai sacenstos. Kordovā ik gadu notiek iekšpagalmu konkursi, un mēs tieši trāpījām laikā, kad spāņi dižojas ar puķu daudzumu. Tas ir neizstāstāmi, cik uz vienas sienas, kur nu vēl uz četrām vai piecām, var sakārt puķupodu. Kā tās puķes tiek laistītas, ja ārā svelme ir ap 30 grādiem, var tikai iztēloties. Ziedi spāņiem patīk, īpaši puķupodos. Un vēl – apelsīni. Tie ir kā mums liepas pilsētas apstādījumos. Tā gribas pastiept roku un noplūkt oranžo augli, bet – nav domāti ēšanai, rūgti. Ak, cik nežēlīgi!

Granada ir viena no tām pilsētām, kur dzīve kūsā un kur mūsdienīgums savijas ar senu vēsturi. Tā ir trīs pakalnu pilsēta. Tās pats, pats skaistākais un vērtīgākais apskates objekts Alhambra. Izcilākais arābu laiku piemineklis Spānijā, kura būvniecību uzsāka 1232. gadā Nasridu karalistes valdnieki. Tā vienlaikus ir pils, cietoksnis un dārzi. Arī uz Nasridu pili biļetes jānopērk krietnu laiku ātrāk, citādi var netikt. Alhambras kompleksā trīs reizes nācās rādīt biļetes un pasi, tas pasvītro šīs vietas nozīmību vai arī apliecina, ka te gādā par drošību? Biļete nodrošina precīzu laiku, kad tiksi ielaists pilī. No sākuma šķita – ja ir tik pompoza ņemšanās, varētu sekot vilšanās. Pirmajā zālē ieejot, pat nodomāju – nu, elpa jau no šī neaizraujas. Jā, tā aizrāvās no nākamās un tai sekojošām telpām, iekšpagalmiem, dārziem. To nemāku pat aprakstīt, tas ir kas tāds, ko uztver acs un sirds vienlaikus. Un rodas sajūtas.

Andalūzija radīja daudz sajūtu. Tā sajūsmināja. Apbūra. Noteikti vēlētos tur atgriezties.

+ 3