Abonē e-avīzi "Ziemeļlatvija"!
Abonēt

Reklāma

Alūksnē ir ko redzēt

Aizvadītajā piektdienā Alūksnes ezera krastā šajā optimistiskajā kadrā vienkopus satikušies trīs reģionālo laikrakstu – “Ziemeļlatvijas”, “Malienas un Alūksnes Ziņu” un “Dzirksteles” – redakciju darbinieki.
FOTO: NO PERSONĪGĀ ARHĪVA

Gadu gadiem latviešos iekodēts kods, ka laikā, kad Latvijā krāsojas koku lapas, obligāti jābrauc uz Siguldu. Taču pēc laikraksta “Ziemeļlatvija” redakcijas brauciena uz Alūksni aizvadītajā piektdienā, 13. oktobrī, lai satiktos ar kolēģiem no laikraksta “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Dzirkstele” no Gulbenes, sapratām, ka rudens krāšņums ir jābauda Alūksnē. Un ne tikai rudens, bet visi gadalaiki, jo te tiešām ir ko redzēt un izbaudīt.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Uzreiz jābrīdina, ka ar vienu dienu Alūksnē tiešām būs par maz, ir jāplāno vismaz divas, bet ideālā gadījumā – pat visas trīs. Mūsdienās nav problēmu ar informācijas iegūšanu saistībā ar apskates un dzīvošanas vietām Alūksnē, piemēram, interneta vietnē www.visitaluksne.lv. Pilsētā ir plašs sabiedriskās ēdināšanas piedāvājums, bet noteikti iesakām nobaudīt šai pusē raksturīgo buljonu ar profitroļiem, kas ir mazi, apaļi mīklas izstrādājumi. Ja vēl palaimējas nobaudīt vietējā Alūksnes ezera zivis, var teikt, ka dzīve ir izdevusies.

Apē arī iedzīvotāji devuši savu artavu, lai vairotu pilsētas atpazīstamību.

Ape – sakopta un iebraucējiem draudzīga vieta

Lai nokļūtu šajā Latvijas pērlē, mūsu ceļš no Valkas vijās caur igauņzemi, jo vēlējāmies apskatīt arī Api. Pēc 2021. gadā īstenotās administratīvi teritoriālās reformas šo skaisto pierobežas pilsētiņu, kas līdz šim bija Alūksnes novadā, pievienoja Smiltenes novadam, tāpēc mums bija svarīgi klātienē pabūt šajā vietā un izjust tās gaisotni. Jāteic, ka bijām pārsteigti, cik Ape ir sakopta un iebraucējiem draudzīga vieta. Pilsētiņas apskatei nebija daudz laika, bet pamanījām, cik sakopta ir Dāvja Ozoliņa pamatskolas ēkas fasāde un apkārtne.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Netālu no skolas mierīgi plūst Vaidavas upe, kuras krastā atrodas mītiskās Raganu klintis. Vaidavas upe līdz Raganu klintīm no krasta ir izstaigājama, vietām tā ir vien līdz potītēm, tomēr arī Vaidava ir mānīga ‒ tā slēpj arī kādu dziļāku bedri, kurā ūdens sniedzas līdz pat pieauguša cilvēka krūšu daļai. Bet katrā ziņā vismaz sausā laikā, kad ilgstoši nav lijis, var viegli, bet uzmanīgi aizstaigāt līdz pat pašiem klints atsegumiem, alām, lai iegūtu kādu neaizmirstamu fotokadru.

Protams, ka fotografējāmies daudzās vietās. Arī Vaidavas dabas takā. Tā ir lieliska pastaigas vieta, lai iepazītu Apē mītošo putnu sugas, augus un dabu. Mūs patīkami pārsteidza pastkastīte pie kāpnēm, kas ved uz Raganu klintīm. Tajā ievietoti informatīvie materiāli par apskates vietām Apē ne tikai latviešu, bet arī igauņu valodā. Ceļa malā pamanījām, – kāds vietējais par godu savas pilsētiņas 95 gadu jubilejai savā teritorijā uzstādījis soliņu ar aicinājumu apsēsties un nofotografēties. Mīlīgi un sirsnīgi!

Alūksnieši lepojas ar Astoto brāli, kur katrs apmeklētājs var baudīt inovatīvu gaismas un mūzikas priekšnesumu.

Pilsēta, kurā gribas atgriezties

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

No Apes līdz Alūksnei jābrauc vien nieka 25 kilometri. Alūksnē mūs sagaidīja viesmīlīgie kolēģi, kuri īpaši bija parūpējušies mūs pārsteigt ar vietējo gardumu – torti “Nakts un Diena”. Tādu kulināro brīnumu cep tikai Alūksnē, un tā ir pircēju pieprasīta, jo tiešām apmierina pat izlutinātas garšu kārpiņas.

Pēc mielošanās visi draudzīgi sakāpām ekskursiju vilcieniņā “Severīns”, kas piedāvā braucienu pa pilsētu. Jāteic, ka, ejot kājām, 40 minūšu laikā mēs negūtu tik plašu ieskatu par Alūksni. Pamanījām, ka starp daudzajām ielām un ieliņām Alūksnē ir Darba iela. Nekur citur nav nācies sastapties ar šādu ielas nosaukumu.

Protams, būtu grēks nepieminēt Alūksnes ezeru. Tas ar savām četrām salām ir 11. lielākais Latvijā. Mūs pārsteidza ezera krastā uzbūvētās laivu mājas, kur makšķernieki glabā savas laivas un vajadzības gadījumā paši pārnakšņo, lai rīta agrumā irtos pēc lielā loma. Šajā ezerā ir līdakas, zandarti, zuši, asari, pat foreles.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kolēģi mūs aizveda uz vietējo veikaliņu “Pirātu kūpinājumi”, kur tirgo vietējos zušus. Diemžēl tie līdz pusdienas laikam bija jau izpirkti, atlika vien par 10 eiro iegādāties bundžiņu ar kūpinātu Alūksnes ezera zuti. Veikaliņš atrodas jaunajā Biznesa stacijā netālu no šaursliežu vilciena Gulbene–Alūksne stacijas.

Runājot par Biznesa staciju, iepazināmies ar zīmola “Alūksnes alus” darītavas saimnieku Pāvelu Čorniju – aizrautīgu stāstnieku par alus darīšanas knifiem. Nelielā vietējo iecienītā alus darītava pārcēlusies uz Biznesa staciju, kur ne tikai dara alu, bet to var nobaudīt arī uz vietas. Arī šī ražotne tapusi ar pašvaldības atbalstu. Turklāt nedēļas nogalēs notiek muzikālie vakari. Mums izdevās nogaršot alu ar nebijušām garšām. Tiem, kuriem smeķē rūgtās alus šķirnes, noteikti šis alus garšos.

Pēc kulinārā ceļojuma alūksnieši parūpējās, lai mēs izbaudītu Livonijas ordeņa Marienburgas pils atjaunotā Dienvidu torņa īpašo gaisotni. Šis Alūksnē ir jauns kultūrvēsturiskā mantojuma objekts, kas apmeklētājus uzrunā ar inovatīvu skaņas un gaismas kompozīciju – muzikālo teiksmu “Marienburgas astotais brālis”. Tā vēstī par senās pils vēsturi un nezūdošu mīlestību. Tas ir izcilu meistaru Artura Maskata, Mārtiņa Brauna, Sigvarda Kļavas, Laura Gundara un Latvijas Radio kora kopdarbs.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.
No skatu torņa paveras brīnišķīgs skats uz Alūksnes ezeru.

Pēc muzikālās teiksmas noklausīšanās visi mazliet apcerīgi devāmies pastaigā gar ezera krastu un gar Tempļa kalnu. Mūsu galamērķis bija Alūksnes skatu tornis, kas 153 pakāpienu augstumā pār Alūksnes ezeru sniedz svaiga gaisa malku un enerģiju neierobežotos daudzumos.

Izdevās nedaudz apskatīt arī Latvijā lielākos un slavenākos Alūksnes kapus. Uzreiz pamanījām – netālu no kapiem ir uzbūvēta mūsdienīga un plaša terases tipa ēka, kurā pavadītāji var nedaudz iestiprināties un pieminēt aizgājēju. Tā teikt, tas nav jādara lietū un vējā.

Jāteic, ka Alūksnē ik uz soļa jūtama saimnieka – šajā gadījumā Alūksnes novada pašvaldības – stiprā roka un pārdomātā saimniekošana. Tā pilsētas teritorija, kurā pabijām, bija tik sakārtota un tīra. Arī paši alūksnieši slavē pašvaldības ieguldījumu infrastruktūras un tūrisma jomas attīstībā un nemaz nebēdā, ka tādēļ ņemti kredīti. Viņi ir otrie pēc Rēzeknes. “Bez naudas un kredītiem Alūksnē visa šī nebūtu,” mums teic tūrisma centra darbiniece.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Vienmēr pēc šādiem braucieniem uz kādu no Latvijas vietām pie sevis pārdomāju, vai es te gribētu dzīvot. Nu mana sirds pieder arī Alūksnei, jo te, no malas raugoties, tiešām domā par pilsētas vidi, tūrisma, uzņēmējdarbības un pilsētas attīstību. Šīs reizes braucienā pie kolēģiem izdevās ieraudzīt vien nedaudz no Alūksnes krāšņuma, bet būs citas ciemošanās reizes un citi apskates objekti un vietas. Taču no sirds iesaku šogad doties uz Alūksni, lai savām acīm izbaudītu skaisto un sakopto pilsētu.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Ziemellatvija.lv komanda.