Uz tā paša grābekļa

Ikdienā mums šķiet, ka mūsu dzīvē maz kas mainās, viss it kā rit savu gaitu, taču ar laika nobīdi tomēr redzams, cik ļoti lielas pārmaiņas notiek viena cilvēka mūža laikā. Mūsu dzīves laikā mainījusies pat politiskā iekārta. Padomju laikos strādājošie labi atminas, ka krievu valodas lietošana bija neizbēgami obligāta. Pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā daudziem kā klapes no acīm pēkšņi nokrita un tikai tad pamanīja, cik tas ir dīvaini, ka arī pēc neatkarības atgūšanas latviešu valoda daudzviet ir pabērna lomā un tā Latvijā dzīvojošajiem sadzīviski nemaz nav nepieciešama. Kaut vai Daugavpilī, citās apdzīvotās vietās, kur koncentrējas krievvalodīgie, var dzīvot, cepuri kuldams, bez latviešu valodas. Gadu desmitiem ignorētā realitāte nu dur kā dadzis. Protams, ir jāsaprot, ka ar kaut kādiem lēmumiem, likumiem nevarēs mainīt ne cilvēku iesīkstējušos uzskatus, ne pieradumus. Kā tantes Rīgas tirgū runās krieviski, jo ne vārda latviski nemāk un nemācēs, tā tas līdz viņu dzīves beigām būs. Var dusmoties, šausmināties, bet paši latvieši jau pie tā vien ir vainīgi. Allaž kāda priekšā lokām galvu.

Jā, ir cerība uz jauno paaudzi. Tik daudz mēs uz to ceram, vai ne? Jaunie nāks pie varas, tad tikai būs viss labi! Taču, sekojot kaut vai pavirši līdzi polemikai par izglītības sistēmu un kvalitāti, saprotams, ka arī te ir problēmas.

Ja kaut vai pavirši pavērtējam 9. klašu centralizēto eksāmenu rezultātus, tad saredzams neviennozīmīgi vērtējams fakts. Vai mūsu devītklasnieki labāk par savu dzimto valodu zina angļu? Ja vidējais vērtējums angļu valodā ir 67%, tad latviešu – 58%. Neņemos, protams, vērtēt ne eksāmenu grūtības pakāpi un tādus smalkumus, to skolotāji zinās pateikt daudz detalizētāk, taču, redzot tikai šo rādītāju, raisās pārdomas. Vai jaunajiem mūsu valsts valoda ir liels svētums? Kādreiz mums uzspieda ar varu krievu valodu un daudzi Latvijā tiešām pārkrieviskojās, taču nu mēs paši brīvprātīgi angliskojamies, un te akmens ir jauno dārzā, to, uz kuriem liekam cerības nākotnē. Pavērojiet, kā runā jaunieši, – vajag vai nevajag, bet jau automātiski sarunā daudz vārdu tiek teikti angliski. Angļu vārdus sarunā “iepin” pat skolotāji, laikam lai būtu uz viena viļņa ar skolēniem, vai arī tas pielīp. Tas pats vērojams sarunās televīzijā, sak, nezinu, kā tas ir latviski, bet angliski ir labs teiciens, jēdziens. Kas tas ir? Izrādīšanās, ka zina angļu valodu? Spānis, kurš runā latviski, varētu atļauties teikt – nezinu, kā latviski, bet spāniski vai angliski tas skan tā. Bet latvietis!

Sociālajos tīklos ne viens vien latviešu jaunietis tekstus raksta angliski. Iespējams, it kā lai saprot arī citās valstīs dzīvojošie. Es nerunāju par tiem, kuri tiešām dzīvo vai studē ārzemēs, bet tepat Latvijā dzīvojošie. Vai tā tomēr nav attieksme un draudīga tendence? Varbūt sabiezinu krāsas, taču paši latvieši ir latviešu valodas placinātāji. Eiropas Savienību te vainot nevar. Tur notiekošo tulko visās dalībvalstu valodās, tās ir vienlīdzīgas, mēs paši esam tie, kuri savu valodu netur augstāk par citām. Svešvalodas ir jāzina, nenoliedzami. Un ir brīnišķīgi, ka devītklasnieki zina labā līmenī angļu valodu. Ja zinās vēl kādu svešvalodu, tas tikai cilvēku bagātinās, jo valoda no tiesas ir viena no lielākajām bagātībām. Bet kā panākt, lai zinātu un lietotu savu dzimto valodu? Piekrītu Ilgai Kreitusei, kura diskusiju raidījumā teica, ka nesaprot, kāpēc neviens valstī neceļ trauksmi par to, ka šobrīd nemanāmi soli pa solim no latviešu valodas pārejam uz angļu valodu. Krievu valodu mums uzspieda ar varu, bet angliskojamies brīvprātīgi.