Nav dūmu bez uguns

Ikreiz, kad iezvanās redakcijas tālrunis, mums, žurnālistiem, jābūt gataviem uzklausīt cilvēku stāstus – un ne tikai tos priecīgākos, bet arī satraucošus, skumjus un ar lūgumu palīdzēt atšķetināt kādu problēmu vai sarežģītu situāciju. Tā notika arī attiecībā uz Valkas pagasta saieta namu “Lugažu muiža”.

Sākumā visai skopi uzzināju par Valkas novada pašvaldības plāniem, kas varētu ietekmēt muižas ēkas tālāko likteni. Līdz ar to arī vietējās kopienas dzīvi. Visā šajā stāstā mani tiešām patīkami pārsteidza ne tikai paši Lugažu ciema iedzīvotāji, bet daudzi novadnieki, kuri metās aizstāvēt muižas ēku un kritizēja pašvaldību par slepenajiem plāniem. Jā, slepenajiem, jo pirms tam itin neviens publiski nerunāja par tiem.

Vietējie, viens no otra uzzinot un satraucoties, ka viņiem tiks atņemta muiža, zvanīja man un, aizstāvot sava pagasta lepnumu, emocionāli atcerējās savas dzīves gaitas un notikumus saistībā ar šo vēsturisko Vrangeļu dzimtas muižu. Padomju gados tā daudzus gadus kalpoja arī kā toreizējā kolhoza “Ļeņina ceļš” kantoris.

Cilvēki bija izdomājuši, ka muižu paslepus pārdos kādiem bagātniekiem un ierīkos spēļu zāli. Tā bija pati satraucošākā prognoze. Runāja arī, ka muižas ēkā varētu būt viesu nams vai kafejnīca. Uzklausot cilvēku viedokļus un bažas, tapa arī vairākas publikācijas. Saistībā ar tām novada priekšsēdis Vents Armands Krauklis “Ziemeļlatvijai” izteica kritiku.

Iespējams, visas šīs jezgas nebūtu, ja pašvaldība laicīgi, jau aizvadītā gada nogalē, būtu sasaukusi pagasta iedzīvotāju sapulci un godīgi izstāstījusi, kas un kā. Arī par Lugažu bibliotēkas likvidāciju. Diemžēl tā nenotika, tāpēc cilvēki sāka šūmēties un celt trauksmi. Ne jau “Ziemeļlatvija” izdomāja šo problēmu. Šis gadījums kārtējo reizi apliecināja, ka mūsu pašvaldībā īsti labi nesokas ar komunikāciju un savu ieceru un plānu publisku izklāstu. Jācer, ka šī būs laba mācību stunda un pašvaldības vadība un deputāti turpmāk vairāk komunicēs un uzklausīs savus vēlētājus.