Ziemellatvija.lv
Vēl ne tik sen bij’ prieks par skaisto, balto,
Nu šķiet – kad beigsies viss?
Kad rimsies sals un sniegs?
Kaut aina apkārt teju pasakaina
Un vērojot arvien tās nepietiek,
Arvienu biežāk piezogas – cik ilgi?
Un domās kņudinās – kad varēs stādīt, sēt,
Un priecāties par taureni un biti,
Un putnu dziesmām koku galotnēs?
Bet, kur vien skaties – balta zeme, koki,
Virs baltiem jumtiem balti dūmi stīdz.
Pār baltām kupenām un baltiem laukiem
Vai vējš vai domas maldījušās klīst?
Un tomēr prieks par skaisto, mierinošo,
Kas biezā segā itin visu klāj,
Gan apslēpj skatienam, gan sargā, auklē, silda,
Un atkal krīt un krīt, un krīt un nepārstāj.
Šis viņa laiks. Un tas ir jāizdzīvo
Gan mums, gan viņam. Gausties nevajag!
Nemaz vairs ilgi – pumpuros un zaļos,
Bet ziedu baltumā nāks baltais atpakaļ,
Vien citāds – ķirši iegūs maigu,
trauslu sagšu,
Un vējā kritīs ābeļziedu sniegs.
Bet piesaulītē – visa zeme balta!
No sniegpulksteņiem pretī smaidīs prieks.
Anita Anitīna
Reklāma